Nu, tad laikam depends. Pirms pāris gadiem dzimtas salidojumā bija arī attāli radi no ASV, kuri tur dzīvo jau kopš WWII, kad no LV devās bēgļu gaitās - tātad, kā reizi trešā paaudze laikam. Un jaunie (as in - mūsu vecuma) braši runā latviski, daudzmaz orientējās arī notiekošajā..
The point being - kopienas kļūst autonomas. Īpaši tās, kas izveidojušās relatīvi agrīnā posmā, pēckara periodā, okupācijas gados un arī pēc neatkarības atjaunošanas (nu, tur ir piemērs ar Īrijas latviešu kori eLVē, u.c. :) . Un tā tiek saglabātas gan tradīcijas, gan valoda, gan kultūra. Un laiku pa laikam daži sasparojas doties atpakaļ mājās. Drīzāk tad laikam ir jātiek galā ar bardaku dzimtenē, lai tādu drosmīgo kļūst aizvien vairāk un lai tā pārvērstos par normu. Bet nu - un pie tā es palieku - mēs kā nācija, kā tauta, kā kultūra vairs neesam iznīcināmi.