likās, ka redzu zvaigzni krītam zemu paralēli apvārsnim, tad atcerējos, ka zvaigznes nemēdz būt zaļas. vienmēr, kad redzu kādu nomaldījušos raķeti, ienāk prātā, ka tas ir kāds palīgā sauciens, pēdējā signālraķete, pēdējā cerība. tāpēc man raķetes nepatīk. arī salūti nē, jo zvaigznes ir daudz skaistākas un tie krāsainie sprādzieni tikai visu izbojā. (ejam pusnaktī zvaigznes skatīties?)

es sen neesmu atgādinājusi, ka man ir paši mīļākie brāļi pasaulē.


kad pēdējoreiz tev kāds uz ielas naudu ir prasījis latviski?