šodien bija viena no tām retajām reizēm, kad man nācās izmantot sabiedrisko transportu. nomaļā Rumbulas pieturā autobuss bija jāgaida pusstundu, bet tas nekas - sēdēju saulītē un elpoju svaigu gaisu izplūdes gāzes. bet galvenais jau tā saule sejā - tik sen nebija redzēta. :)
kad nu autobuss beidzot pienāca, tas tik neizturami smirdēja pēc benzīna, ka pārsmaržojies tantuks, kas apsēdās man blakus, likās īsts dieva sūtnis.
kaut kur tuvāk centram iekāpa ģimenīte - divi mazi puikas, mamma un vecmāmiņa. puikas kā puikas - uzreiz apsēžas, sāk spaidīt "Stop" pogu, uzdot visādus jautājumus. vecmāmiņa mazos par visu tik sparīgi un skaļi kaunināja, ka, šķiet, abu puiku mammai lielāks kauns bija par viņu pašu, nekā par bērniem.
braucot garām banzīcai, lielākais no abiem, kam pēc astoņiem mēnešiem jāsāk iet skolā, prasa mammai:
"Jūs esat bijuši viesnīcā?"
"Kurā viesnīcā?"
"Dieva viesnīcā."
"Tā ir baznīca, Kristap."