man šodienai bija tik grandiozi plāni. piecelties laikus, aiziet uz jogu, aizbraukt uz lidlauku...
bet es vakar biju ballēt un pamodos 12os. jutos visu nogulējusi un jau īgni norakstīju dienu, bet tad saņēmos, tomēr izvilku pakaļu no mājas un minos uz lidlauku.
iebraucot lidlaukā, sajutu to tīro prieku visā ķermenī, kas tur vienmēr ir. satiku Dzintaru un pārsteidzošā kārtā arī Krišu, kurš nav aizbraucis uz Indiju lidot, jo, kā izrādās, gaida ģimenes pieaugumu. :)
debesis pilnas ar mākoņiem, virs 300 metriem viss pelēks. Dzintars teica, ka no rīta varēja lidot virs mākoņiem un redzēt sauli, bet, kamēr aizripinājos līdz Rumbulai, mākoņi jau bija sabiezējuši un virs tiem vairs nevarēja tikt.
bet
svarīgi jau ir tikai tas, ka mani tomēr uzšāva gaisā. :)
satraukumā drusku trīcēja kājas - pa diviem gadiem esmu mazliet atradusi no spārniem.
cēlos augšup un zeme pamazām ietinās dūmakā. kad vinču aiz mākoņiem jau vairs nevarēja redzēt, atkabinājos no virves un iestājās miers. brīvais lidojums un laime. skats šoreiz gan tāds nekāds - viss brūns un pelēks.
kad laidos lejā, virs meža ieplanēju turbulencē un brāzmiņas sāka mētāt spārnu, bet viss kārtībā, Dzintars mani pieskatīja un veiksmīgi piezemējos. sejā nenodzēšams smaids un tikai tad pamanīju, ka rokas galīgi sasalušas. :)
es priecīgs. :)