Tome of Memories

Aizvedu riteni līdz šķūnītim un tūliņ viņu tūcīšu iekšā. Bet kaut kas čiepst! Es skatos un neko nevaru saskatīt, bet ja ieklausās, tad ir.

Atveru durvis, ieslēdzu gaismu un tur no grīdas uz manīm raugās divi mazi kaķīši. Izrādās nevis čiepst, bet pīkst. Tiklīdz kā es sāku vilkt iekšā riteni, viņi saprot, ka laikam nav labi un paskrien zem ripzāģa kastes. Oh well.

Uzvanu fācim un ziņoju, ka šķūnītī daba vairojas nekontrolējamos apmēros. Instrukcijas no augšas ir - aizvērt durvis un neko tālāk nedarīt. Man ir aizdomas, ka tiks ieturēta līdzšinējā neiejaukšanās politika. Ja kaķi paši spēj tikt galā ar pasauli, tad viņiem ir tiesības dzīvot mūsu dārzā. Ja nē, tad es ceru, ka es nebūšu tas kuram vajadzēs bada nāvē nomirušus kaķēnus ķeksēt ārā no kādas galdapakšas tikai tamdēļ, ka man ir "garākas rokas un mazāks vēders".

Tas nu ir noticis, esmu pavisam atvadījies no World of Warcraft. Šī spēlīte noturēja manu uzmanību pāri pieciem gadiem. Vismaz trīs no šiem gadiem es pavadīju vadot reidus savā ģildē. Sākumā tā bija neliela draugu ģildīte - es, Evija, Uldis, Andžejs, Inx un gan jau kāds kuru esmu aizmirsis. Tad mēs sākām lēnām augt - izveidojām pirmo desmit cilvēku grupu kas regulāri pa vakariem gāja iekaustīt virtuālus mošķus. Apvienojāmies ar Čehiem? un bijām jau divdesmit pieci. Bet tikai uz brīdi, jo pēkšņi izrādījās, ka varam savākties tik daudz arī tikai no latviešiem. Tā un uz priekšu tas gāja...

Līdz attapos pie nogalināta otrās expansijas galvenā ļaunīša, Lich Kinga, skatamies nobeiguma cut-scene. Bruņas episkas, ierocis leģendārs, bet rags joprojām nolauzts un trešdienu/ceturtdienu/svētdienu vakari aizņemti. Tad es sapratu, ka jāpieliek punkts. Protams, nāks nākamā expansija, nākamie ļaunīši, nākamie bruņu komplekti/ieroči, jaunās interfeisa izmaiņas, utt. Bet manis tur nebūs. Es ceru, ka ģilde paliks.

Tā nu sēžu un dzēšu visus wow linkus no bookmarkiem. Priecājos par žūksni eiro kurus nopelnīju pārdodot savu accountu. Pārcilāju galvā sava varoņa, Spoka, piedzīvojumus. Blizzarda datubāzē viņu vairs neatrast, bet sirdī man viņš paliks vienmēr.

Vakar vakarā nolēmu noskatīties kādu firefly sēriju. Tagad laikam jāpārtrauc skatīties un mazliet jāpaguļ.

Manā skatījumā ļoti labs seriāls. Pa lielam action un settings ir kovboji kosmosā.

Nu jau kādu laiciņu dzīvojos pa EVE online universu. Respektīvi lidinos apkārt ar dažādiem kosmosa kuģīšiem pa virtuālu galaktiku.

Pa lielam gan tas ir diezgan boring. Ielogojos, uzlieku nākamo skillu trenēties un papildu kādu misiju (pašauju NPC kuģīšus ar non-existant AI). Misiju sižetiņi ir vienkārši un tie iet uz apli. Pirms pāris dienām es sapratu, ka tas nerullē un nolēmu pasākt kaut ko mazliet extrēmāku.

Vakar pa dienu aizlidoju prom uz zero-security zonu (lasīt - beznoteikumu PvP) ar skanējošu kuģīti, atradu pāris anomālijas un tad atlidoju ar combat kuģi. Izrādījās, ka tai anomālijās bija ieperinājušies Sansha pirāti (NPC), kuru midzeņus izpostot es ierāvu nāsīs lootu, kurš četreiz pārsniedza mana combat kuģa vērtību. Biju nenormāli sapriecājies un devos atpakaļ uz augstas drošības zonu to visu pārdot.

Netiku. Pa ceļam mani paņēma priekšā vācu PvP spēlētāju bariņš. Rezultātā es pakāsu savu kuģi (kurš gan bija apdrošināts) un implantus. Uz pozitīvas nots, atklāju, ka māku izteiksmīgi lamāties. Episks feils.

Ko tas mums iemācīja? Ka EVE tomēr ir dabonams daudz funs, ja speciāli lien nepatikšanās. Es jau to tā neatstāšu, izexplorēšu visu to vācu spēlētāju teritoriju, sataisīšu taktiskos bookmarkus, lai mani vairs nepaņem uz pārsteigumu un iešu izlootot viņiem visu teritoriju!

Izdarīju visu darāmo un nolēmu piesēsties uzraut kādu Starcraft geimu. Bet ak vai, ielogojos un sapratu, ka laikam tomēr negribu cīnīties pret kādu bezvārdi no velns viņ zin kurienes. Neieraudzīju nevienu no draugiem on-lien un nolēmu tomēr logoties ārā. No tā man divas atziņas.

Pirmkārt, Blizzardam ir izdevies radīt perfektāko spēles AI - citu cilvēku. Viss ir tik nolaizīts un super easy un ātri, ka tu pat lielākajā daļā spēļu nejūti ka pretī būtu cilvēks. Vajag tikai piespiest "find match" un pāris sekundēs jau ir spēle. Tik pat labi tas varētu būt PC. Vienā otrā spēlē, spēles sākumā saņem ziņu no sava pretinieka no sērijas "hi hf gl". Ja sanāk uzvarēt, tad beigās "gg". Ļoti retu reizi tevi kāds nosauc par retardu, vai paziņu "fuckin roach rush, I hate you bastard!". Šie gadījumi ir kā debesu gaisma manā savādāk putekļaini pelēkajā datorfrīka istabiņā. Bet stāsts par to, ka man nav fuņa spēlēt pret gudru pretinieku, kurš spēj mani uzvarēt vai pret pretinieku, kuram ir interesantas un neredzētas stratēģijas. Man patīk spēlēt pret/ar pazīstamiem cilvēkiem vai pret nepazīstamiem, bet emocionāliem pretiniekiem, kas ar mani komunicē kaut kā mazliet vairāk nekā atsūtot kārtējo zealotu paku uz manu bāzi.

Otrkārt, Starcrafts ir ģeniāla spēle, bet tā mani nepaņems tā kā to izdarīja WoWs. Es noteikti nopirkšu pilno versiju (visas trīs daļas) un ar lielu prieku iziešu single player kampaņu. Lai arī Blizzards nospiež no kurienes vien var un ir klišejisks bez gala, viņu spēlēs tomēr ir spēks. Viņas pulsē no stila punktiem, ir krāšņas, episkas un uzrunājošas. Bet tā tomēr ir single player kampaņa, kurai sanāks izskriet cauri diezgan ātri. Pēc tam es mazliet noteikti paspēlēšos pa battlenet, bet ja jau man sāk apnikt beta, tad arī īstais apniks visai ātri. Pēc tam es Starcraftu 2 nolikšu plauktā blakus citām kastītēm. Tā laikam arī labāk.

Paskatos pa logu - tur mocis piestājis. Tāds čoperveidīgs. Un tur tā ļoti gausi nost lien čiksa, tāda vidēji dūšīga. Pienāk klāt džeks un palīdz nostīvēt nost ķiveri.

Izrādās ne čiksa, bet omīte! Nu dien jocīgs skats...

Hip, hip, urā! Būvvalde ir apstiprinājusi mūsu mājas rekonstrukcijas projektu. Ilgi čakarējāmies, bet beigās tomēr tikām galā. Ar nelielām atkāpēm no sākotnējās ieceres, bet nekas tāds ko nevarētu labot. Vienīgi, ka tur vajagot kaut kādu būvuzņēmēju kurš pārraudzīšot celtniecības darbus. Duh, itkā mēs paši nemācētu māju celt. Jāņem lauznis un jānes puse mājas nost... lai sāktu rekonstrukcijas darbus.

Battlecreiseru stratēģiju atmetu, jo viņa sūkā. Kamēr es sakrāju pietiekami battlecreiserus, lai uztaisītu normālu uzbrukumu, pretinieks ir pamanījis, ka es viņus taisu un uztaisījis savus labākos counter unitus. Arī pašai aizsardzībai viņi der ne pārāk labi, jo ir nenormāli lēni. Kamēr viņi atlido līdz notikuma vietai, tur sen jau viss ir beidzies.

BEHOLD! The marine rush - ir mana jaunā stratēģija! Sāku es ar piekļuves sev aizbūvēšanu un barakām ar dubultprodukcijas addonu un bliežu ārā marīnes, cik vien spēju. Kamēr es taisu marīnes, paliek mazliet resursi pāri, par kuriem es uzceļu engineering bay, factory (bez addoniem) un flightportu (ar double prodduction addonu). Flightportā tiek taisīti kopā četri medivaci. Uz to brīdi kad viņi ir gatavi man ir pietiekami mariines, lai pielādētu viņus visus četrus pilnus un ir paspējis reserčoties pirmais ieroču upgreids un vienā extra barakā +10 HP upgreids. Pagaidām neviens vēl nav spējis nosargāties pret šādu uzbrukumu savā resursu vākšanas lauciņā. Dažreiz vienīgi mani izčakarē marīnu taisīšanas procesā... Bet nu tas tāpēc ka aizstāvībā ar micromanagementu nolohojos, jo marīnes man ir pa pilnam un pret pavisam ātro rush var aizstāvēties iebarikādējoties.

Aizņēmos no Evijas riteni un izmetu līkumu līdz savām mājām. Laiks tāds ideāls - pavasarīgs un sauss. Apmēram pusceļā pie gaisa tilta pamanīju sev blakus 21.autobusu. Nu tad nolēmu uz sacensībām, līdz savām mājām - kurš pēdējais, tas gatavo pusdienas! Apmēram pie Alfas jau biju ieguvis kādu pusotras minūtes pārsvaru, bet ak vai. Garajā meža gabalā tā slieka man tomēr palīda garām. Nav vienkārši tādam svētdienas riteņotājam uzmīt 50 uz kalnu riteņa, nemaz nerunājot par noturēšanu...

Nāksies pusdienas gatavot pašam.

Šodien Rimi veikalā paņēmu vienu atspirdzinošo dzērienu vienību. Liels bija mans pārsteigums, kad palūdza man dokumentiņus uzrādīt. Kā lai par to nepriecājas, ja astoņi gadi jau kā pilngadība... :)

Vai kāds atceras veco Latvijas Universitātes lapu? Es atceros.

Bet šodien pamanīju, ka kāds viņu ir izvarojis! No sākuma man šķita, ka man browseris gļuko. Paņēmu atvēru par jaunu, nodomāju, ka varbūt chrome kaut ko nepareizi dara. Atvēru iekš IE. Bet joprojām man skatam pavērās viens un tas pats mākslinieciskais vēmiens.

Lūk - http://www.lu.lv

Nesaprotu kurš atļāva iepriekšējo lapu aizvietot ar jauno...

Saņēmu savā pasta kastiņā uzmundrinošu meilu aizdoties līdz lielajam priekšniekam, lai parakstītu uzteikumu. Tagad man ir mēnesis laika apdomāties vai gribu strādāt par samazinātu algu vai doties pelnītā atpūtā.

Man šķiet, ka es došos pelnītā atpūtā. Karjeras izaugsmes iespēju man tāpat šai iestādījumā vairs nav un sen jau laiks kaut ko pamainīt. Vienīgi šai brīdī būs grūti atrast uzreiz kādu alternatīvu. Bet kā tur bija - rati jātaisa ziemā.

Jau ceturto reizi mainu kabinetu un sēdvietu. Atšķirībā no iepriekšējās vietas šeit man visi neblenž ekrānā un pašam ir smuks skats uz daugavu. Mīnusi ir tādi, ka te nav gaisa un atverot logu man pūš virsū, kā arī blakusesošie admini ar saviem 2x22" monitoriem man uzdzen skaudību skatoties uz savu 1x17"...

Ir radies jauns matemātisks uzdevums: Cik vēsam ir jābūt alum, lai to varētu dzert neuzbarojoties?

No vienas puses mums alum ir enerģētiskā vērtība, no otras puses mēs paši patērējam šo enerģiju, lai alu kunģī saslildītu līdz ķermeņa temperatūrai. Līdz ar to ir jāpastāv kaut kādai temperatūrai pie kuras abas šīs puses ir vienādas.

PS: Es esmu vairāk nogarlaikojies nekā man ir problēmas ar sava ķermeņa svaru.

Pabeidzu pārliet vīnu. Dikti ilgi sanāca, bet nu es ar no autoskolas tikai pusvienpadsmitos pārrados. Par laimi tā ir pēdējā teorijas nodarbība un vairāk uz turieni jāvelkās sēdēt nebūs.

Kas tad ir pārliet vīnu? Kad vīnā izrūgusi pirmā deva cukura vajag piemočīt nākamo. Process nav nemaz tik triviāls kā varētu likties. Sākumā jānoķeksē nost korķis ar caurumu vidū, kurš ir iebāzts lielā stikla balona kaklā (tam izmanto divas stieplītes ar nolocītu galu). Tad, lai nesakratītu vīnu, caur lokanu trubu tas jānosūknē nost citā traukā, atstājot balonā nogulsnes. Tad balons jāizskalo. Pēc tam avota ūdenī jāizšķīdina cukura deva un jāpiemočī vīnam. Tad tas viss jāsalej atpakaļ un jāuzbāž virsū korķis. Korķis ar vienu plastmasas loriņu, kurš nelaiž klāt vīnam svaigu gaisu, jāaplipina ar plastilīnu tā, lai neietu garām gaiss.

Žēl ka man salūzis fočiks - varētu uztaisīt tādu smuku atskaiti/tutoriāli. Bet nu vismaz priecē tas ka šķiet rūgšanas process jau atsācies (tas nozīmē ka neko pa lielam dēlī salaidis neesmu).

Un tagad es beidzot varu doties gulēt. Tāpat jau rīt aizmigšu uz klaviartūras darbā, bet nu varbūt izvilkšu līdz pusdienslaikam.

Kaa jau katru gadu, kad aaraa saak paraadiities sniegs, man maajaas ir piekaapushas ietuseet zhurkas. Tas noziimee, ka ir laiks ikgadeejam karinjam! Mani interesee cik shoreiz ilgi vinjas izturees. Pirmaa ofensiiva ar indi ir izveikta. Cerams kaada izturees. Tad vinjas viena ar otru iekomunicees un buus jaakjeras pie advanceetaakaam metodeem! :)

http://www.vbs.tv/watch/the-vice-guide-to-travel/guide-to-north-korea-1-of-3

PS: Var redzēt kuram darbā darīt nav ko

Nu kas tas ir ko - valsts iestādes vairs netaisās kurināt nemaz? Auksti taču!

Šodien pēc vasaras pārtraukuma iečekoju 3.videnes ēdnīcu (to kas pagrabā un uz kuru nav nekādas norādes). Nekas nebija mainījies - pie kases mani sagaidīja tā pati smaidošā meitene, paika bija garšīga un relatīvi lēta. Atpakaļceļu sāku veikt nedaudz pēc zvana un man nācās spraugties caur hiperaktīvu spiedzošu skolēnu masu. Tagad varēšu tur iegriezties biežāk.

Atsauca atmiņā savus skolas laikus. Likās, ka tagad tik jāpabeidz skola un tad būšu brīvs, strādāšu un būs nauda, nekādu mājas darbu, varēšu tērēt naudu un darīt kas vien ienāk prātā... Naivi.

Nedēļas nogalē aizpēros līdz Helsinkiem paklausīties Nightwish. Koncerts bija diezgan jauks, bet ne ar ko īpašu nepārsteidza.

Daudz jaukāks bija pats ceļojums. Pastaigas pa Somijas saliņām, klaiņošana apkārt meklējot kur kaut ko apēst, citadeles spēle uz prāmja utt... Ja vēl prāmis būtu tā normāli šūpojies un buss mazliet piemērotāks gulēšanai, trips būtu izdevies pa visiem 100%.