Tome of Memories - Lok'Tar Ogar, Spoks, may the Amberkin never fade

Tas nu ir noticis, esmu pavisam atvadījies no World of Warcraft. Šī spēlīte noturēja manu uzmanību pāri pieciem gadiem. Vismaz trīs no šiem gadiem es pavadīju vadot reidus savā ģildē. Sākumā tā bija neliela draugu ģildīte - es, Evija, Uldis, Andžejs, Inx un gan jau kāds kuru esmu aizmirsis. Tad mēs sākām lēnām augt - izveidojām pirmo desmit cilvēku grupu kas regulāri pa vakariem gāja iekaustīt virtuālus mošķus. Apvienojāmies ar Čehiem? un bijām jau divdesmit pieci. Bet tikai uz brīdi, jo pēkšņi izrādījās, ka varam savākties tik daudz arī tikai no latviešiem. Tā un uz priekšu tas gāja...

Līdz attapos pie nogalināta otrās expansijas galvenā ļaunīša, Lich Kinga, skatamies nobeiguma cut-scene. Bruņas episkas, ierocis leģendārs, bet rags joprojām nolauzts un trešdienu/ceturtdienu/svētdienu vakari aizņemti. Tad es sapratu, ka jāpieliek punkts. Protams, nāks nākamā expansija, nākamie ļaunīši, nākamie bruņu komplekti/ieroči, jaunās interfeisa izmaiņas, utt. Bet manis tur nebūs. Es ceru, ka ģilde paliks.

Tā nu sēžu un dzēšu visus wow linkus no bookmarkiem. Priecājos par žūksni eiro kurus nopelnīju pārdodot savu accountu. Pārcilāju galvā sava varoņa, Spoka, piedzīvojumus. Blizzarda datubāzē viņu vairs neatrast, bet sirdī man viņš paliks vienmēr.