Šonakt sapņoju par dzīvi pēc nāves.
Manā variantā tā izpaudās tāpat kā dzīve pirms nāves, tikai bez ierobežojumiem. Piemēram, jebkurš & jebkurā brīdī varēja nonākt jebkurā vietā un jebkurā laikā uz pasaules un, jā, staigāt dzīvo cilvēku vidū.
Tikai neviens no mirušajiem nespēja kontaktēties vai kā savādāk iedarboties uz dzīvajiem - vienkāršs likums - dzīvie kontaktējas ar dzīvajiem & mirušie ar mirušajiem.
Un, tā kā tas bija mans sapnis, mirušie varēja izmantot dažādus priekšmetus, kā, piemēram, datorus, tikai dzīvo pasaulē tas nebija ne redzams, ne jūtams.
Un vēl - jebkurā brīdī bija iespēja atdzimt atpakaļ par cilvēkbērnu, bet, ne gluži apzinoties savas bijušās atmiņas.
Atceros, kā sapņa sākumā neilgi pēc savas nāves, pētīju globusu ar domu, ka beidzot es varu apskatīt un uzzināt *visu* &, ka man ir dota mūžība, ja es tā vēlos, šī procesa īstenošanai. Un pirmā vieta, kur es devos, bija Everesta kalna virsotne, no kuras es, ņemot vērā savu nemirstību [jo biju jau to vienreiz izdarījis], lecu pa lieliem gabaliem lejā.. Diezgan fun. :].
Current Music: Deep Forest - Deep Blue Sea
Comments
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Viens no spilgtākajiem bērnībs sapņiem: es nomirstu un kā mazs gariņš ieslīdu saldumu veikalā ūūūūn... nu ja. Gārfīldu esi redzējis?
(Reply to this) (Thread)
|
Tad tu vari iedomāties, ko es tur darīju. ^^
ak nee pierakstiits, nav. To nedaru ar sapnjiem, jo brizhiem tie parak slimi man kljust un tad es censhos peec iespejas atrak aizmirst.
Nebij gan par datoriem riikiem taa un nelecu es no kalna lejaa ar.
(Reply to this) (Parent)