Baudu mieru un civilizācijas lielo sasniegumu - elektrību.
Jo pēc cūcības likuma, pašā vecgada vakarā, varbūt ne gluži vakarā bet vēlā pēcpusdienā, pus pilsētai nodzisa elektrība.
Drīkst minēt, kurā pusē dzīvoju es.
Protams, tam vajadzēja notikt tieši tad, kad es sāku kalt plānus par pidžāmas nomainīšanu pret dienišķajiem svārkiem.
Tagad es zinu cik grūti sveču gaismā atšķirt tumši violetas zeķbikses no visu citu tumšo krāsu zeķbiksēm, bet tumši pelēkas un melnas over knee zeķes atšķirt ir gndrīz neiespējami. Turklāt vizpirms tās vēl vajag atrast, pārkāpjot ugunsdrošības noteikumus un lienot skapī ar svecīti.
Un acu krāsošana sveču gaismā arī nemaz nav tik romantiska padarīšana kā varētu likties. Protams, tādā gaismā viss izskatās ļoti burvīgi, bet ieraugot sevi gaismā gribējās, maigi izsakoties, izkliegt dvēseli pa muti ārā.
Un visas darbības pavada derdzīgus pirmsnāves pīkstienus izdvešoš stacionārais telefons.
Kaķis, kas izmanto izdevību, ka ir vienīgais, kas tumsā redz, un uzrodas no visdīvainākajām vietām un lietām. Galu galā sapinas kājās un brēcot nobeidzinās kādā tumšākā kaktā (kas to būtu domājis, ka bez elektrības tādu ir klrietni vien vairāk), lai pēc pus stundas atkal uzrastos zem menām kājām.

Pati svinēšana - jauka un mierīga - burvīga. Laikam kļūstu veca un ko tādu spēju novērtēt, bet no otras puses diez vai kādreiz esmu bijusi jauna.

Netērēju laiku ar muļķīgu solījumu sacerēšanu, jau no mazām dienām pret cilvēkiem, kas sola, bet nekad neko nepilda man ir ļoti liela nepatika (šeit gan es nerunāju par politiķiem).
Un es arī ļoti labi zinu, ka neko netaisos mainīt.
Man patīk tā kā ir.
Ciest nevaru mainību!