Ar rakstīšanu vispār ir dīvaini.
Agrāk es mēdzu rakstīt. Daudz. Pārsvarā visādas muļķības.
Tagad arī gribētu rakstīt, bet vairs nezinu ko. Jau sen pāri tas laiks, kad galva bija pilna ar visādiem stāstiem (pat tagad palasot mati ceļas stāvus, kur viens bērns kaut ko tādu varēja izdomāt), noķer tik vienu aiz astes kā tūļīgu inkubatora vistu pie vecāsmātes kūts.
Tik daudz ir arī lasīts un sāk likties, ka viss jau ir uzrakstīts.
Tad jau vēl ir arī fakts, ka sievietes neko normālu nevar uzrakstīt. Romānus - jā! Tādus klasiskos kā Rozamundei Pilčerei vai Danielai Stīlai, kaut vai tai pašai Roulingai un Annai Raisai arī. Īsāk sakot tādu literatūru, kas pieradina pie pašas lasīšanas, bet ne pie saprašanas un domāšanas.

ffffffffffffffff Grrr kāds uz "f" taustiņa ir uzlējis parafīnu! Sīkumi izsit no līdzsvara.