Šodien tā vien gribas nošaut visus ar rudens depresiju sirgstošos - lai nemokās. Visu dienu klausījos vaimanās, čīkstienos un sirdi plosošās nopūtās. Bet es sakožu zobus un neprasu neko. Lai gan pareizais efekts ir panākts tā pat, bez ierastās negatīvās enerģijas nokratīšanas uz mani, kas seko vārdiem "kas ir" - esmu mēreni izvesta. No vilciena nākot plēsu kokiem lapas nost un ielecu pat dažās glīši sagrābātās lapu kaudzēs ar domās skanošiem vārdiem - pūstiet, maitas, pūstiet! Izpelnījos izjustus vārdus no sētnieces un laimīga devos mājās.
Ar rudeni jau viss nebeigsies.
Pēc rudens nāk ziemas depresija... un pavasara nogurums... un vasaras steiga... un sākas viss no gala.
Katram sava sansāra.

Jūtos pūce II. cēliens