Visa diena pagājusi zem krimināltiesību zvaigznes, jāsāk beidzot mācīties, mēnesis ir noslinkots un nosapņots (un man ir aizdomas, ka paies vēl viens vai divi kamēr es atklimatizēšos darbam, tas ir ja vispār atklaimatizēšos, jo ar gribas spēku tā ir kā ir). Viens secinājums jau ir radies - ar krimināltiesiskajām definīcijām ir tā pat kā ar Antiņa zirgiem Raiņa "Zelta zirgā", viena grāmata, viens termins, bet definējumi čupu čupām un viens par otru krutāki.

Vakardienas definēšanai laikam atkal nāksies pielietot universālo krievu mātes dialekta vārdu - pizģec. Šoreiz gan vairāk pozitīvā nozīmē, jo visā visumā bija diezgan skaisti, bet ļoti, ļoti, ļoti smieklīgi. Ja izslēdz no apziņas smieklus un faktu, ka es sāku smieties vēl pirms un beidzu smieties tikai kaut kad šorīt tēju dzerot (jo gandrīz, vai precīzāk sakot, apspļāvu ar tēju tos cipariņus klaviatūras labajā pusē), tad kā konstruktīvu kritiku varu minēt vārdu pārāk - pārāk amerikāniski, pārāk stereotipiski, pārāk samāksloti, pārāk narcistiski.

Nākot mājās sanāca paskatīties zvaigznēs, un uz brīdi tik šausmīgi gribējās, lai ir tā, kā bija zvaigžņu lietus laikā, ka gandrīz vai iekaucos, bet dīvainā kārtā tas bija tikai uz kādu sekundi vai mazāk elpas ievilkšanas procesā, lai pēcāk atkal varētu smieties tālāk. Šoreiz paveicās, bet nāks atpakaļ... kā parasti.

Tagad jasadala līdzekļi, kas no visiem sabuntujiem palikuši pāri. Visam nepietiks.
Das Ich nācās laist garām.
Deine Lakaien es laikam sev neļaušu laist garām, jo vieta un programma izklausās pārāk labi.