ha, lieliski. neesmu lasījis, bet recenzija apburoša.

bišķi pamuldēšu pus pa tēmu - drausmīgi sliktajā "Amerikāņu dievu" latviskojumā uz vāka vai kur bija citēts kaut kāds čalis, kurš cita starpā teica apmēram "šī grāmata iedvesmos jūs pašus rakstīt". un kaut kā tā jau arī ir, bet grāmatā bija arī vieta, kam, manuprāt, varētu būt kaut kādā mērā pretējs efekts, proti, pateicību saraksts. četras lapas ar uzvārdiem: tas to palīdzēja pētīt, tas to, tas kritizēja, tā amerikāņu mazpilsētu nosaukumus meklēja, tā kaut kādus slenga vārdus, tā vēl kaut ko.

nu tā, ka lāga Geimens nopietni piegājis lietai. rodas iespaids, ka tevis neizskaidrojami iecienītā dāma laikam mazāk. vāji apraksti un tamlīdzīgi, man liekas, arī šad un tad nāk tieši no nejušanās ērti aprakstāmajā vidē - piemēram, pa vasaru izlasīju "Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem", kur aplam uzkrītoši, ka mūsdienas čalim sanāk diezgan atzīstami, bet, tikko kā jāpieķeras sen mirušajiem bērniem, iznesība pazūd.