ausis glauda: Dernière Volonté – Loin du Brouillard
Kaut kā pārāk bieži sanāk darīt kaut ko pirmo reizi. Pagājšnedēļ, piemēram, pirmo reizi mūžā nopirku lūpukrāsu. Īstenībā pat veselas divas, jo šamām bija kaut kāda atlaide un man zajebala, ka sargs lūr pār plecu, kamēr es mēģinu izvēlēties no diviem variantiem (kas tā pat jau ir pietiekami grūti).
Tagad izrādās, ka vai nu pa šiem gadiem ir uzlabota lūpukrāsu formula (vienai laikam bija kaut kāds ingvers klāt, ko varēja just un tas pat vispār tā sakarīgi liekas - asinsrite un tā), vai arī mans lūpu sastāvs kaut kā izmainījies, jo agrāk es varēju lūpukrāsu novilkt ar visu lūpu ādu, bet tagad var normāli staigāt visu nakti, tik vien kā jāatceras ar rokām neiebraukt.
Rezumē, jādomā ko tagad ar viņām lai dara, jo darbam pa tumšu (un nav nakādas jēgas krāsot lūpas, ja krāsa nav tumša un sarkana), cita nekā nav, pa mājām toč nestaigāšu, cilvēkiem būs bail.
Ā un vēl es pirmo reizi mūžā nopirku zeķubikses ar to kruto vīli aizmugurē. Tik vien kā vienu reizi uzvilku, lai nopriecātos cik smuki izskatās, otrā reizē, pirms iecerētā pasākuma velkot, izplīsa milzīgs caurums :/
Nezinu, visu pārbaudīju, kad atbraucu mājās, tad arī atcerējos par tādas eksistenci uz mana ģīmja. Izsmērēta nebija, ar rokām gan biju iebraukusi, par ko liecināja sarkanie pirksti.