Kā var būt tik daudz baiļu? Man ir bail! Vienmēr ir bijis... Un tās nav tikai vienas bailes, tur vēl slēpjas neskaitāmas mazākas "ja nu..." pasugas bailītes. Agrāk no tām varēja vēiksmīgi aizbēgt. Sastādīju pie tā lielā tukšuma ambīcijas un mīlestību pret visu dzīo, fanātisku darbu... Bet tagad, kad tas viss ir nocirsts lidz saknei, atklājas tik milzīgs bezdibnis, ka kliegt gribas.
Atgriežos atkal pie tās pašas filozofijas, tikai tagad ir savādāk - nopietnāk. Tie, kas ir tur augšā, vairs nav apbrīnojami par to, ka spēj tikt galā ar savām ikdienas rūpēm, tagad vņi ir apbrīnojami par to, ka māk dzīvot, māk tikt galā ar savām bailēm, ko es nekad neesmu mācējusi. Neviena cita te lejā vairs nav. Bet es vēl jo projām smejos, lai gan nenāktu par sliktu paraudāt, varbūt man paliktu sevis žēl. Teorētiski taču žēlumam vajadzētu nomākt bailes?
Iespējams būtu vieglāk, ja es mācētu lasīt starp rindiņām un saskatīt zīmes. Nu nemāku! To es cenšos ieskaidrot tēvam, kad mai mēģina piespiest nolikt tiesības, to es teicu literatūras skolotājai, kad man lika runāt par dzeju, to es labprāt pateiktu visiem, kas no manis kaut ko grib, bet nekad nesaka ko.
Vajag izraudāties kādam uz pleca, bet mūsdienās jau nav nemaz tik daudz cilvēku, kas brīvprātīgi uzņemas citu negatīvo enerģiju.
Skumji, ir knapi pusdienas laiks un man jau ir depresija.
Kur ir mans serotonīns? Es taču tik ilgi guļu...