Виктор Саенко, Игорь Супрунюк (abi 1988. gada)
Днепропетровские маньяки


Jaunieši nākuši no "it kā labām", materiāli nodrošinātām ģimenēm - vienam tēvs bija pilots, otram advokāts. Supruņjukam vecāki pat dzimšanas dienā atļāvās uzdāvināt mašīnu, ko viņš izmantoja piepelnoties kā nelegāls taksists. Viktors Sajenko mācījās metalurģijas institūtā un strādāja par apsargu. Abi bija pazīstami kopš skolas laikā, kad viņus saistīja kopīgas intereses - abiem esot bijis bail no augstuma. Mēģinot pārvarēt bailes, viņi pēc skolas bieži žākstījās pār 14. stāva balkona margām. Bailes droši vien izzuda un vēlāk viņi pārgāja pie dzīvnieku spīdzinšanas. Detalizētos spīdzināšanas aprakstos neieslīgšu, jo lielākai daļai cilvēku (arī man) cilvēku spīdzinšāšanas pieminēšana ir fufta, bet zvēriņi (un mazi bērni) ir svēti. Pēc dzīvnieku nogalināšanas abi mēdza pie beigtajiem zvēriem forografēties un bildes likt internetā publiskai apskatei. Supruņjuks bieži pozēja roku izstiepis nacistu sveicienā, jo bija dzimis 20. aprīlī vienā dienā ar Ādolfu Hitleru (un manu māti), un ļoti fanoja par dižo fīreru (protams, nevis par manu māti).
Tā kā dzīvnieku spīdzināšana nekad ne pie kā laba nenoved, drīz vien viņi sāka aplaupīt viltus taksometrā iekāpušos cilvēkus. 2007. gada 25 jūnijā jaunieši izgāja pastaigāties un viņiem līdzi bija āmurs. Ja jau līdzi ir āmurs, tad kamdēļ gan nenosist kādu garāmgājēju, vai divus, vai pa vienam katru dienu turpmāko divu nedēļu laikā. Līdz 16. jūlijam viņi nogalināja divdesmit vienu cilvēku - tā pat - ar āmuru, reizēm izmantojot arī kādu nazi vai skrūvgiezi. Turklāt viss notiekošais tika filmēts mabilkās ar mērķi video ievietot internetā kaut kādos specializētajos saitos (godīgi sakot pirmo reizi dzirdēju par "snuff film"), un ar to kāst baigo piķi. Vēl viņiem patika ierasties nogalināto bērēs un pozēt pie kapakmeņiem, kas liek brīnīties, kāpēc likumsargi ātrāk nepamanīja šādu aizdomīgu izdarīšanos.
Disociālisms lien pa visām malām ārā.

Kriminoloģijas kartotēkās meklēt zem "idioti", "fail" un "disociāļi"