Pa ceļam uz garāžu ejot atcerējos par vienu bulciņbodi, tāpēc šodien apguvu mākslu braukt ar vienu roku... pa izskalotu un izdangātu meža ceļu, skandējot "šit, šit, šit" matru, jo mašīna, protams, svaigi mazgāta.
Tagad dubļaina un ar šokolādi uz stūres.

Bet vispār tādi nakts / dienas zvēi man tiek pēdējā laikā.
Ceturtdien Milāna, kas ir tik gōōōtiska, tumša, viegla un iznesīga kā vasaras nakts, aš kā mēnesim iz pajūga izzagta, bet kaut kas tajā visā viņas vieglumā ir tik ļoti grūts, ka pēc katrām piecām minūtēm darbības desmit minūtes jāatelšas. Kristiānai patika kā mēs tur ņēmāmies, bet es pēc treniņa gandrīz noģību... tehniski noģību arī, tikai paspēju lokalizēties tā, lai nezaudētu ne samaņu, ne pie rokas vedamo zirgu.

Šodien Leslijs, liels, sirms un lumpacīgs. Man domāt, ka nesen apkalts, jo nu šausmīgi šļūcinājās pa staļļa grīdu un zāli, bet laukumā tā klupa ar priekškājām, ka palēkšot bija neiespējami. Beidzot realizēju savu vēlmi atsoļoties bez segliem un uzlecu viņam mururā no beņķīša (no zemes ņekaķit, jo viņš ir ~180 cm skaustā). Liels prieks un sirmspalvotas bikses.