Ar mani laikam ir nostrādājis klasiskais variants - tu zini ko gribi, lidz to dabū...
Netiku uz regeja nakti, vēl jo projām sēroju, kur lai vēl es eju :( , laikam būs jāiet uz SKA.
Visu sestdienu nogulēju cenšoties pat nepakustēties jo vairāk kusties, jo vairāk sāp.
Svētdien jutos jau daudz labāk, ko gan nevarēja teikt par manu izskatu, esmu redzējusi vairākus līķus ar dzīvāku ādas krāsu. Netipiski sev, novērsu to uzkrāsojoties, vairāk jau, lai pašai nebūtu jāsabīstas netīšām spogulī ieskatoties, jo jau izsenis man ir dziļi po... ko cilvēki par mani domā brīvdienas dienā no rīta.
Ar brāli un viņa draudzeni aizbraucu uz mežu fočēt kokus. Man gan rudens jau no bērnības nepatīk, bet atrodoties mežā, rudens laikā, neviļus sāc saprast, ko citi saskata rudenī... Starp kokiem iespīd saule, radot zaļganu gaismu, no bērziem birst dzeltenas lapas... radās tāda sajūta, ka es atrodos Lotloriēnā nevis parastā mežā... MMMMMMM... zeltaini dzeltens un zaļš... ideāls savienojums, vajadzētu pārkrāsot savu istabu, vai vēl labāk samaksāt kādam lai apglezno sienas ar mežu ^-^.

Bet depresīvam garastāvoklim ir arī savas tumšās puses, labi jau ir, kad prāts strādā apcerīguma režīmā, bet naktīs, tieši pirms aizmigšanas uzpeld tādas domaspar, kuru esamību nemaz neesmu nojautusi. Pat pieminēt tādas negribu, es tomēr neskaitos tik galēji pesimistiska... ja raksti par tādām tātad atzīsti to pastāvēšanu, es labāk izvēlos tās aprakt, kaut kur savas zemapziņas dziļumos.

Vakar pēkšņi radās vēlme nokrāsot nagus ar savu mīļāko, tumši sarkano nagulaku, ko nebiju darījusi jau kādu gadu vai pat divus, nepateicīga krāsa jāklāj vairākas kārtas, ilgi žūst un ja nodreb roka izskatās briesmīgi, bet ja izdodas veiksmīgi rezultāts atsver pūles un laika zudumu.

Šodien atkal prātu nodarbina pavisam citas lietas - metafiziskās. No rīta skatījos vienu krievu raidījumu par visādām maģiskām lietām, par bērniem, kas bez iemesla iegrimst komā, par ļaunām acīm, ka tā pat cilvēku lidz nāvi novārdot varot... Sāku domāt, vispār gūti pateikt vai es ticu vai nē. It kā kaut, kas no racionālās domāšanas paliekām man saka priekšā, ka nevar gluži tā būt - tantiņa kaut ko nomurkšķ un cilvēks pēc divām dienām atsviež zandales pret sauli. Bet no otras puses, esmu redzējusi kā rozes vārdi iedarbojās, turklāt pat uz skeptiķiem, un šodien man tīri neomolīgi palika, kad ieraudzīju arī tādu vārdu kā ļaunuma, čusku un asins vārdu esamību... Žēl, ka nav caurejas vārdu, varētu taisīt biznesu ar caurejas pievārdošanu lektoriem pirms sesijas ^-^. Atkal mans sarkasms, es jau laikam neko nopietni uzrakstīt nevarētu pat ja slīgtu vis dziļākajā depresijā... bet vismaz man ir jautri... atkal... Nē Vivaldi tomēr uz mani iedarbojas kā antidepresanti...