Ziemas miegs ir kaut kādas šausmas. Labprāt kādam atdotu pusi sava miega. Klanījos virs grāmatas un centos koncentrēties ar domu, ka droši vien ir jau deviņi, paskatījos pulkstenī - knapi septiņi :/

Tad vēl, pārmaiņas pēc, mēģināju saskaitīt lietas, ko es māku (nevis nemāku kā tas ir parasti - nemāku dziedāt, nemāku spēlēt vijoli, bla-bla-šņuk-šņuk)
- adīt, tamborēt, izšūt (izšūšanai gan nav nekāda praktiska pielietojuma, kā vien doma, ka kaut kad vajadzētu tipa krievu kreklu)
- šūt (nekad neesmu mācījusies kaut kādos ūberkursos, bet skolas laikā man bija paniskas bailes no šujmašīnām, bet kopš uzšuvu savus gōtiskos viktoriāņu ūbersvārkus - pāris dienās un bez kaut kādām piegrieztnēm, liekas, ka tomēr bišķi māku gan.)
- vadīt visādus transporta līdzekļus (sākot ar vienjūgu un beidzot ar mašīnu, kas vispār likās diezgan neiespējami)
- taisīt visādas muļķības (nez tur kaklasiksnas vai vvz ko, galvenais ir varēt iedomāties, kā tam vajadzētu izskatīties. Bet tas iet un nāk, dziļā bērnībā, piemēram, varēju uztaisīt svilpaunieku ar aizsietām acīm, tagad diez vai, ka pat ar vaļējām izdotos).
- visādas dzīvniekbūšanas (lai gan es vēl neesmu īsti droša vai tas ir labi - jā, Impērija paliek mīlīga (kas izskatās ļoti smieklīgi), bet mīlīts savulaik saskarsmē ar maniem pielūdzējiem no pūkaina zaķīša pārvērtās par čupakabru)
- tad vēl ir viens fenomens ko es diez ko labi nemācēšu aprakstīt (varbūt neredzu to, ko vajag redzēt, bet redzu to, ko nevajag vai kaut kā tā)