Tik aukstā laikā nedrīkst raudāt, par ne no smiekliem, asaras sasalst jau acīs, tad caur sīkiem ledus kristāliņiem viss rādās citādā gaismā. Bet ieraugot pīles uz aizsalušā kanāla, mana sirds kūst ātrāk nekā sniegs pavasara saulē. Gribu viņas visas sasildīt!
Pastaigāju pa mežu un purvu. Vienmēr man gadās piedzīvot tos traumējošos skatus. Vietā kur nosusināts purvs pārgāja mežā, kādi 2-3 ha meža, vienkārši sagāzušies. Skats kā pēc kaut kādas viesuļvētras, katrs uz savu pusi čupu, čupām. Cēloni es nojaušu, tas padziļinājums to nodod, bet baisi... kā koku masu kapos...