Aprakstīt nav iespējams, ko es redzēju ejot pēc saviem zābakiem, protams, varēju jau paņemt līdzi fotoaparātu (ja man nebūtu tik ļoti bail no marodieriem), bet novērtēt to tā pat varētu tikai kāds, kas pa tiem ceļiem diendienā ir staigājis un pazīst katru kvadrātcentimetru. Anyway, aizvesti ir tikai trīs jaunēkļi, pārējie stampājās pa manēžu, puse no kuras ir diezgan pabriesmīga dubļu zampa un pārāk ilgstoši tur uzturoties kājas var tikt iesūktas ļoti dziļi, kā es to pieredzēju čaukstošā maisiņa dēļ - "čtopts-čtopts" man apkārt sastampājās viss bars un paiet ne pa labi, ne pa kreisi. Un klaustrofobija, protams, nenormāla, ložņājot pa tumšu šauru gaiteni, kurš mirkst līdz ceturtdaļkājai dziļā ūdenī.
Zābaki sausi un veseli, jo tika uzlikti uz skapja plūdu sākumā, brīnumi tomēr notiek. Pati gan mājās ierados no galvas līdz kājām dubļaina, jo Naikijam zem astes ūdens un dubļi, kas šķīst uz visām pusēm, un tas, ka viņš pats ir dubļains, slapš un pēc suņa smirdošs. Baisi, kad tāds zilonis metās virsū, nez kas būs kad šams izaugs, Tofiks tomēr bija tāds pieklājīgāks viņa vecumā.