Patīk kā mākoņi šļūc garām mēnesim nenormālā ātrumā. Un nevaru saprast kāpēc tik labs garīgais, jo jāsēž tajā ūķī no rīta līdz vakaram un jāklausās monotonā dūkšanā, bet ejot uz staciju, pie luksafora uznāca smiekli.

Jāpieada zeķēm bumbuļi - kā bērnībā.

---------
Un izrādās, ka krutais ost(s) Кокаинетка nemaz nav rakstīta Morfijam, bet aizgūts no senākas daiļrades.