Nezinu kāpēc, varbūt tāpēc, ka rudens tuvojas, bet atcerējos vienu rēcīgu dziesmu, kuras izraisītie histēriskie smiekli laikam bija vienīgā reize, kad nobiedēju savu mašīnbraukšanas instruktoru (visas citas reizes viņš rēca galvenokārt par manu 8/ izteiksmi, kas parādījās visādos ceļu satiksmes gadījumos).
Dziesma klasiskā latviešu - Kā senā dziesmā:

Grib bāleliņš, grib līgaviņu ņemti,
Bet nezin, ka šorīt jau viņa paņemta.

Nu KĀ var nerēkt! Tāds EPIC FAIL!

Par vecajiem labajiem, ko labprāt dzirdētu.
(Ar šitiem laikam nebūs tā kā ar Sol Invictus, ka sākotnēji liekas - vai nu Veikfords pa galam, vai gluži vienkārši izjukuši, jo savādāk tak’ netaisa visādus "tribjūtus", bet beigās izrādās - opā, vēl ir un piedevām vēl tīri dzīvelīgi.)

Labi zināms, ka ir pārtraukuši savu darbību, bet tas tak neliedz gribēt, ne?
Tātad - vācu Empyrium, kas sākotnēji bija kaut kādi baisie metālisti, bet tad plūstoši pārgāja tādā viduslaicīgā neofolkā. Mana absolūtā ziemas mūzika.

Krutākais albums Where At Night The Wood Grouse Plays (rau kāds jauks cilvēks ir uzkabinājis internetā) - tituldziesma, vienkārši dziesma. Bet vēl pēc gadiem pieciem balģeju no tām ģitārām, un vispār viss tik jauki un uzmanīgi tiek spēlēts.