Tieši vīriešdienai piemērots ieraksts.
Vilcienā pār mani nāca atklāsme, ka varbūt es tomēr neesmu gluži norakstāma sieviete. Filozofija, piemēram, man ļoti patīk, varbūt vairs nav tāds iekāriens kā pirms dažiem gadiem, bet tā pat - "gudras" grāmatas pērku un krauju čupā. Tāču kaut kādā saskarsmē ar citiem indivīdiem, lai es mētātos ar domām par Kantu*, Hēgeli un Šopenhaueru... liekas kaut kā bišķi smieklīgi. Labāk runāt par baložiem, vārnām un AKAA (Apsnigušo Kociņu Atbrīvošanas Armiju). Un kad diži vīri runā par gudrām lietām, es uzvelku īsus svārkus un smaidu (iekšēji smejos, jo savādāk smaids nav dabūnams manā sejā), kā zāļutantītes saka - ja napalīdzēs, tad pavisam noteikti neskādēs.

* to ka man viņš nepatīk gan es mēdzu teikt