Man vajadzētu domāt par visādām eksistenciālām lietām, bet vienīgais, kas man nāk prātā ir:
1) mājā ir divi rūķīši - viens, kas dzīvo veļasmašīnā un zog manas ortopēdiskās zeķes, otrs mikroviļņu krāsnī un noēd pusi paikas kamēr tā silst,
2) kā mušas mirstot pamanās tik eleganti pievilkt kājas,
3) ja man būtu daudz naudass es nopirktu visas zivis no lielveikalu moku kambariem un palaistu brīvībā.

Man tiešām sāk apnikt šīs atklāsmes, kas mani piemeklē laikā no vienpadsmitiem vakarā līdz trijiem rītā.
Piemēram.
Pēdējos (nezin cik) gados es neesmu iemācījusies NEKO. Es nerunāju par "look at me, look at me - es varu pareizi kvalificēt noziedzīgu nodarījumu" un citām praktiski nepielietojamām lietām, bet kaut ko tiešam noderīgu un praktiski izmantojamu.

(Un vēl man nepatīk kā klakšķ šī svešā klaviatūra.)