Nav neviena lielāka veiksminieka par mani, pa baiso ielu uz autobusu iet nenācās, koncerta beigas dzirdēju un zem Salu tilta gulēt arī nevajadzēja. Mani atveda tieši līdz pašām poģīša durvīm un izlaida un pat pagaidīja kamēr es ieeju mājā.

Vienīgais pēc kontroldarbiem īpaši nesanāk baudīt mūziku. Iekšā tāds kaut kāds kašķis, ka tik kaut kam piekasīties, tāpēc arī Dun Dun uzstāšanās laikā prasījās pēc čības ar ko sviest, jo nekad nebiju ievērojusi, ka viņu visām dziesmām ir tik līdzīga konstrukcija.
Bet pie Múm jau nevar piesieties.
Smaids parādījās un kašķis pazuda.

This life is boring, boooooring me!

Kur šajā dzīvē ir taisnība, solmeite Ādažos ložņā pa bunkuriem, bet es lasu šizofrēniskas tiesību doktrīnas un pamazām ieeju nirvānā dungojot:
Ах, знаю, знаю я, кого
Повесить надо на сосне,
Чтоб горца, друга моего,
Вернуть лесам, горам и мне.

Bet godīgi sakot šāds laiks, kā jau kuro dienu ir vērojams vismaz Rīgas apkārtnē, man vienmēr ir neglābjami asociējies ar garlaicību. Lai kur ietu, lai ko darītu viņa vienmēr ir klātesoša, slēpjas starp grāmatu lapām, adatas acī un citos nemanāmos tumšos kaktos.