Nez cik ilgi man vēl nāksies saņemt zvanus no fanātiskiem karatista faniem un kaut kādiem random izsitējiem. Es nesaglabāju nevajadzīgus telefona numurus. Vienīgais ko es vēl mēdzu izmantot no tās intervijas ir koi no takinobori rju kā jauks mēlesmežģis dzēruma pakāpes noteikšanai.

Viens no šo brīvdienu veikumiem ir ( home made dancing bells. ) Pirksti smeldz, un es patiesi priecājos, ka pirmajā klasē mani neiemācīja pareizi turēt pildspalvu, jo diez vai es šobrīd spētu atbalstīt jebkādu rakstāmrīku pret rādāmpirkstu, kas ir sadurstīts līdz asinīm (īpaši forši ir aizdurt ar adatu aiz naga :/)

Tad es vēl izdomāju, ka vajadzētu šujammūziku salikt vienā mapē, lai ērtāk.

Un vispār, kas tā par netaisnību, ka mūziku nevar izgaršot! Es domāju tā klasiski - ar mēli nevis ausīm. Un ja mūzika garšotu, tad SF un ORE noteikti garšotu pēc Sērenes saldskābmaizes, bet Auļi pēc ugunskurā ceptiem kartupeļiem... un Iļģi pēc mājās taisītas "gotiņas"...