Pamazām kļūstu veca.

Vakara peldes pa-pilko ir vairs tikai nostalģija, jo vecuma paranojas iespaidā, tiklīdz vietējie puikas sāk pa mežmalu tukšās pudeles klabināt, tā dvielis-svārki-prommājās. Agrāk es biju tā no kā baidījās.
Vissas locītavas tagad ir sasalušas ragā, vien dreboša apakšlūpa. Nekā vairs no dienā panāktās pusizvārīta makarona lokanības.
Viens liels drebulis un tumšzaļas vilnas zeķes (šņorzābaku garuma, pašadītas).

Bet vispār dīvaini, ka mani kompleksie kompleksi izkūp līdz ar krēslas stundu.