Ir pienācis tas brīdis, kad jātiek vaļā vismaz no viena netikuma - vai nu no rītiem dejot, vai vakaros neaizvilkt aizkarus.

Cik ironiski, ka šodien biju papūlējusies uzvilkt korseti.
Es jau pagājšotrdien to nosolījos nedarīt, jo starp lekcijas beigām un vilciena vojāāāžu ir tikai 11 minūtes, un bieži vien man nākas laipot starp tūļīgajām ekonomistu cacām, kas jau tā ir divdurvju skapja platumā, bet vēl izstiepušas rokas uz sāniem, staklējās lejā pa trepēm. Tas beidzas ar to, ka ir iztērētas piecas no dārgajām 11 minūtēm, un man līdz stacijai ir jārikšo kā tādai amerikāņu rikšotāju ķēvei trīsgadnieku rikšošanas sacensībās.
Un šīs korsetes!
Parasti es čīkstu, ka tādas butaforijas vien ir, un tā ir tīra patiesība, bet ja nākas skriet, tad nez kā atklājas, ka savas korsetes funkcijas, tas būtu - ribu saspiešanu, vec itin labi, un vēl vilcienu nesasniegusi jau redzu skaistus krāsainus rimbuļus, tur protams ir vainīgs arī mans hemoglobīns, vai pareizāk tā neesamība... lai nu kā atelsties ar korseti ir krietni vien grūtāk.
Bet tagad man ir jāizdomā kādu es gribu mazāk butaforisku korseti, jo rīt kā zināms ir 13 (naudas) datums.
Modeli es zinu noteikti, svārstos par audumu. Satīns vai samts. Labāk jau būtu brokāts, bet tad ir jāsūta individuālā kārtā un jāpārcieš vēl vesela čupa saskaņošanu un sanāk arī tas trīs reizes dārgāk.
Un vēl protams ir jāapvārdo likumīgais konta turētājs, kas vēl jo projām naivi cer, ka korsešu industrija pelna uz cilvēkiem, kam tās tiešām ir nepieciešamas, nevis uz vienkārši ar viktoriānismu apsēstajiem.