Es jau domāju, ka vairs nevienam neesmu vajadzīga, bet nē, šodien zvana, kur esmu palikusi, ka tik ilgi nerādos. Uzreiz tāda sajūta, ka pasaule vietā nostājas. Nākošais teikums gan man nevisai gāja pie sirds, viss pamazām sākot sakārtoties, vajadzētu uz pavasari taisīt sacensības... es aš tik ātri un tādā tonī izšāvu "nē", ka pašai neerti sametās, bet labi vien darīju, atceroties to elli kādai es izgāju cauri taisot pēdējās sacensības... nu nē... lai gan publiskas histērijas citiem liek apjaust manu cilvēcību, tāpēc vien jau es atkal uz vienu tādu neparakstīšos.
Bet nav vairs kaut kā. Kaut kas ir pazudis agrāk tik draudzīgajās attiecībās. Vai varbūt nācis klāt... tas duncis ko man iedūra mugurā vasaras beigās...
Pat riebst atcerēties...
Un citi, kas mūždien pārmet manu materiālismu, vēl prasīja - tev taču daļu no tās naudas iedos, vai ne? Kurš te ir materiālists. Es to naudu neņemtu, pat ja viss tas darījums notiktu! Es taču palīdzēju draugam! Citi gan ņem. Pērkamie...
Un kāpšu es uz tā paša grābekļa vēl un vēl... visa veida mīlestība, taču ir tas jaukais grābeklis, uz kura cilvēki nevilcinās uzkāpt pat 1001. reizi, jā, pēc tam vaid par galvas sāpēm, bet tikai, lai nākošajā dienā jau sajūsmā spiegtu let's do it again!
Kaut ātrāk pienāktu pavasaris, pietrūkst man tās bezvārdiskās komunikācijas, sajūtas, ka esi izrunājies ar draugu par dziļi dvēseliskām lietām, īstenībā nepasakot ne vārda.

Interesanti, ka atbildot uz jautājumu - kā tev iet, ar labi, neviens neapjautāsies kāpēc, turpretī vienmēr sāks interesēties, ja pateiksi, ka slikti. Un kāds vēl mēģinās man iestāstīt, ka cilvēli nav ļauni! Ha!
Lecot pāri un laipojot starp peļķēm manā galvā sāka skanēt bals, kas mani mācīja nelekt pāri, bet iekšā peļķē, jo tas taču īstenībā bija tas, ko es gribēju... un vēl jo projām gribu, bet žēl zābaku.
Stulbais žēlums...
Bez tā briesmoņa es varētu atļauties daudz vairāk...