Es redzēju murgu, sen nekas tāds nebija skatīts. Atsauca atmiņā vecos labos laikus, bezdibeņa filozofiju. Ironiski, bet darbība notika ļoti dziļā bedrē, no kuras vajadzēja kaut ko izvilkt laukā. Daži citi nelaimīgie bija iegāzušies bedrē un nositušies... Atceros vienīgi, ka domāju, ja man nebūtu jāstiepj tas smagums es tiktu ārā ļoti vienkārši. Klasisks murgs. Varbūt vainas apziņa, ka pārkāpu savu apņemšanos sesijas laikā nelasīt daiļliteratūru. Bet es jau nebiju vainīga. Kafka tā klusiņām no plaukta šņāca: "Psssst! Beidz mācīties, tev vēl ir divas dienas, labāk palasi ko esmu sarakstījis...". Njā... iedod velnam mazo pirkstiņu paņems visu roku...