Cik interesanta kakafonija sanāk no Apokaliptikas un kaimiņa urbšanas... gluži kā prāta daudzslāņainības atspoguļojums skaņā. Viena apziņas puse aizplīvuro otru ar skaistām, sakārtotām, naivām domām, bet tā otra - tā neatlaidīgi urbjās cauri un tāpat visu skaistumu sabeidz...

Nez, vai var būt sliktākas attiecības ar tehniku. Gribēju tēti pielauzt, lai saliek šujmašīnu, galvenais ielikt apakšējo diegu. Nē, es redz esot tik gudra, ka pašai jau vajadzētu mācēt. Ja jau liek... gandrīz sabeidzu to 60to gadu brīnumu, viens labums, ka mani vairs nevarēja vainot, jo es taču teicu, ka tā būs.

Bet neskatoties uz to, ka man ir niķis visu šūt bez piegrieztnes un visādiem citādiem mērinstrumentiem, kas tikai apgrūtina dzīvi, izskatās pat ļoti labi ^-^, prieks par sevi!