Arvien vairāk liekas, ka mani ir piemeklējusi tā vārdā nesaucamā rudens parādība, kuru es tik ļoti neciešu. Reizēm cilvēki domā, ka es viņus nīstu, bet es īstenībā nīstu TO, kas viņos parazitē.
Tagad varu nicināt pati sevi.

Jau no varardienas mācas visrū vēlme apsēsties uz gultas malas šūpoties turpu šurpu, čīkstēt, pīkstēt un izdvest citas neartikulētas skaņas, tad palīst zem segas, saritināties un nogulēt bezsapņu, rudens miegā vismaz mēnesi.

Bet ja aizmirst to parādību...

Vai rudens nav īstais kaķu laiks?
Ņau?