тревога!

Aizvediet mani pie rociņas uz Hocico koncertu!
Situācija ir diezgan draņķīga, solmeite strādā (turklāt ir dusmīga vēl par pagājušo reizi), ar visiem šoferīšiem esmu "sagājusi ragos" un kaut ko no šiem prasīt neļauj mans lepnums (tāpēc arī es ceru, ka termins "līdz rītam" to arī nozīmē nevis, teiksim, līdz trijiem naktī).
A pa to ielu bez bailēm esmu gājusi tikai divas reizes un abas biju mērenā komā, bet kaut ko tādu atkārtot negribas, turklāt vēl pēc sarunas ar karatē un pašaizsardzības skolotāju, kurš nolika visas "dāmītes", kas vazājas pa šaubīgiem rajoniem, buruņojušās vien ar minīsvārkiem (jūtos ļoti vainīga).

Vienīgais prieks, ka sestdien pastniece atnesa ilgi (veselu nedēļu) gaidīto biļeti, kuru gan sūtīja uz brāļa vārda, tāpēc iznāca burvīga saruna:
- Sieva?
- Nē - māsa.

Un ja vēl par koncertiem runā, tad, nez kāda mārutka pēc, redaktore ir akreditējusi mani kaut kādam pasākumam Ogres estrādē, es ļoti ceru, ka tas NAV Ģima Bilans.