Beidzot ir iestājhies skaists rāms vakars, un nez pa kuru laiku mainījies vēja virziens un tagad istabu piepilda tiko jaušama gruzdošu zeķu smaka, jo kāds labvēlis atkal ir piešpickojis kūdraspurvu.
Izmaiņas sev apkārt nemanīju, jo gremdējos trijvientulībā (nez vai ir tāds vārds) ar Dostojevska un Igo kungiem. Vispār nogurdinoši ir tā ar vienu krieviski ar otru franciski, bet pie biedra Raison d'etre veikumiem i ne to vien var paveikt.
Lai nu kā diez vai es atgriezīšos pie burvīgajiem kungiem, jo tā smaka manī vieš tīri dzīvnieciskas bailes un vēlmi doties kaut kur tālāk (vismaz aiz Misas, lai uguns netiek klāt).