|
Jun. 11th, 2007|11:48 am |
|
kaartojot un tiirot savu veco HD, kuru panjeemu liidzi no LV, uzduuros divus gadus vecam neiecibotam cibas ierakstam.
Jūs tak esat
dzirdējuši to blīkšķi, to plakšķi – ar kādu pēkšņi sašķīst vienkārši jauks
garastāvoklis vienkārši jaukā dienā. Tā it kā kāds ar ūdeni pildītu prezi no
deviņstāvenes jumta uz asfalta tev tieši priekšā nomestu. Labi, ka ne virsū.
Tad jau tas būtu krimināls, ne sabojāts garīgais.
Neko ļaunu
nejauzdama, pārļepatoju pāri ielai uz savējo veikaliņu, lai iegādātos kauko
suņam. Samaksāju, un tad pārdevēja uzsāk dialogu:
-
Nu,
kur tad Jūsu draugs palicis?
-
Nūū..
ēē.. nav vairāk.
-
Viņš
mums parādā palika. Daudz jau ne, bet tomēr. Tāpēc tā prasu.
-
Cik?
-
(Izvelk
kladīti, kauko ņemas ar katras mazas padomju meitenītes sapni - tiem smukajiem
maģiskajiem koka skaitīkļiem)
...
Es, protams, skrienu uz mājām pakaļ naudai un samaksāju. Mans veikaliņš -
kā nekā. Es taču te dzīvoju, es te maizi un pienu pērku, un dzīvošu, un pirkšu.
Un pārdevēja sarkst, un kaut ko par Tiem Draugiem mēģina jokot, un viņai ir
kauns – par to, ka izpalīdzējusi, atbalstījusi, piesegusi un sargājusi, un
klusējusi, un to visu Ļaunajai Psihajai Vecenei (kura dzērāja sieva ta nav
ļauna psiha vecene???) aiz muguras, un par to, ka tomēr tikusi nodota, un par
to, ka tik ilgi klusējusi, un par to, ka tomēr saņēmusies naudu atprasīt, un
naudu prasīt, pat atprasīt vienmēr ir kauns, bet kādam taču par tām pudelēm ir
jāsamaksā, un kādam tā nauda jāatprasa, un es sarkstu, un mēģinu tādu nevērīgu
ģīmi uzštellēt un man ir kauns – par to, ka es šos mēnešus ik dienas eju uz
veikalu un pērku pie viņas maizi un neko nezinu, un ka viņa ikreiz, mani
redzot, par to ir domājusi, bet nekad nav varējusi saņemties pajautāt, un par
to, ka viņš ir viņu nodevis - ak dies es labāk būtu viņam iedevusi to naudu,
lai viņš pats viņai samaksā, un viņai ir kauns – par sevi, un viņu, un mani, un
man ir kauns – par pārdevēju, par viņu un sevi, un mums abām ir kauns par mums
visiem, bet viņam kauna nav, jo viņš visu par mīlestību un Māras dīķi zina, un
man gribas izdzēsties, kaut kur citur pārcelties dzīvot, kaut kur – kur neviens
mūsu kaunu nezina, un viņa saka labi tad es strīpoju viņu ārā.
ir labi noshokeeties: vai tieshaam tas par mani, vai tieshaam to es esmu rakstiijusi? un ir deriigi izretis palasiities par to, kas tagad liekas, ir bijis cita cilveeka citaa dziivee.
|
|