tā mēs pļāpājām un runājāmies, un aizrunājāmies, un beidzot izrunājāmies. tā no sirds, visu, kas uz sirds..tāds psihosomatisks runājamais sanāca. es viņai stāstīju un stāstīju, tā spunde bija izsprāgusi laukā, un tad viņa kādu brīdi lūkojās manī, klusēja, un tad vaicāja: "Varbūt man tev uztaisīt
reiki ?"

es blisinos un saku..mmm..tu domā?..nūūū..labi.. viņa vaicā, vai man ir kāda mierīga, meditatīva mūzika. turpinu blisināties un saku, ka laikam nav vis. bet nekas - es tūliņ dabūšu. DC++ to the rescue! :) fiksi atvelku kaut ko uz "reiki", notestējam, prasu, vai būs labi. viņa saka, lai es pačekojot, vai tur nav kādas straujas motīvu maiņas. pačekoju tracku visā garumā, ir ok. viņa mani noinstruē, kas jādara (nekas daudz: tikai jāapguļas ērti, jāsaģērbjas tā, lai ir silti, pirms tam katram gadījumam uz poda jāaiziet un tā, vēl telefons jāizslēdz un jānodrošinās, ka neviens un nekas pēkšņi nepatraucēs).

apguļos, aizveru acis, un nu mēs tā kā varam sākt. man nāk smiekli, es uzdodu visādus dumus jautājumus. viņa rimti atbild un vienkārši visu paskaidro, un tad es vaicāju, vai tā pļāpāt vispār var, un viņa saka, ka vispār jau neesot ieteicams. un es samulsusi un sakaunējusies saku ok, bet turpinu kiķināt un uzdot dumus jautājumus. nu ja - es esmu samulsusi, drusku uztraukusies, skeptiska, uzjautrināta, un vēl tradicionālās medicīnas produkts uttutjp. vārdsakot, uzvedos muļķīgi, tomēr ļaujos.

viņa tur vienu roku man uz galvvidus (laikam), tad aptver galvu no sāniem gar žokļiem. tikmēr es izpildos, kā iepriekš aprakstīts, bet tad man šaušalīgi sāk tirpt žokļi un es vairs nevaru parunāt - kad to mēģinu, runāju kā šausmīgi piedzērusies. un virinu muti un staipu tos tirpstošos žokļus. un mēs abas smejamies.

tad viņa man saka, lai es uzreiz sakot, ja man kaut kur kaut kas iesāpas vai ir kādas citas sajūtas.

un tad sākas.. pēkšņi manās kājās lejpus ceļiem iegulst vājprātīgs smagums. es guļu, bet vienalga nespēju to svaru izturēt - nu tonna riktīga. bet nevis tā kā tas būtu uzkrauts uz manis, nē. tas ir muskuļos, un velk pie zemes, tik šausmīgs smagums, ka es nevaru paelpot. es viņai saku, un viņa tūlīt uzliek rokas uz manām kājām, un vaicā: šeit? es saku jā, un tajā vietā, kur viņa uzliek rokas, smagums pazūd. taču tas nepazūd pavisam, tas pārbīdās. uz potīšu pusi, un virs ceļiem. tikām viņai šausmīgi tirpst rokas, un viņai bieži tās jāpurina. tagad es jau skaidri jūtu un pat redzu, kas tas ir: pelēka viskoza masa, un to nevar saķert - kur viņa uzliek rokas, šamējais pārvietojas, pārplūst citur. tas ir dzīvs, tam ir apziņa - es to redzu. tas ir ļauns un viltīgs, un bezkaunīgs. tā viņa šamo dzenā, a šis vājāks nepaliek, un prom arī neiet, un brīžam tas smagums ir patiesi neizturams. kad es viņai šamo aprakstu un mirklīti tas tā kā atslābst, līdzko es viņai šamo aprakstu kā glumu pelēku kunkuli, tas pēkšņi kļūst spalvains, teju pūkains un mīlīgs, atslābst un tā kā drusku man uzsmaida. es vi;nai to pasaku, un pieblstu, ka šama pūkainumam un smaidam it nemaz neticu. un šis atkal ir tas pats glumais kunkulis un spiež ar jaunu spēku.

tā nu izskatās, ka tik drīzi galā netiksim. viņa zvana savai reiki meistarei, pie kuras apmetusies, lai pateiktu, ka paliks pie manis pa nakti - lai viņa neuztraucas, un pie reizes vaicā, ko lai iesāk ar to ķēmu. tad mēs atsākam, un viņa saka, lai es iedomājos, ka es stāvu, un ka no manām kājām aug saknes, ietiecas zemē, un tas ķēms pa tām saknēm ieslīd zemē, un tur pārvēršas pozitīvā enerģijā - kā un kādā veidā un kas tur notiek - atkarīgs no manas iztēles. tā nu es mēģinu iztēloties tās saknes. man nekādi neizdodas. viņa saka, lai es iedomājos gaismas staru, kas to ķēmu stumj tur lejā. es mēģinu šā un tā, bet gaismas stars, kas it kā sākas kā gaismas lietus, nolīst pār to ķēmu..bet tad izrādās, ka tā ir tikai balta krāsa. sākumā ar atstarojošiem krikučiem - kā tā, kas ceļazīmēs, tad jau vienkārši parastā baltā logu krāsa. ar tām saknēm man pavisam neveicas - mana loģika spurojas pretī - nu, kā - saknes. re ku i pēdas, horizontālas, tad zeme, un ir tā līnija, un kādas tur vēl saknes, no kurienes, kā?? tā es tur mocos ar tām saknēm, un tas ķēms tik spiež un ne vella neatstājas.

un tad es pēkšņi esmu uz ceļa. uz grantēta taisna lauku ceļa, ir karsta vasaras diena, spīd saule. mēs atvadamies. sakam viens otram īsus, bet sirsnīgus novēlējumus, smaidam, bet neapskaujamies. es stāvu un raugos, kā viņš iet, zilajā rūtainajā kreklā. koncentrējos, jo ir tik grūti nofiksēt "kameru" - ik pa laikam zoomojas, maita :) bet nedrīkst. koncentrējos, lai viņš iet tā smuki, pārliecinoši, lai "kamera" neraustās, nezūmo. mānās jau maita - ta man vaig apstīties, kāda viņam frizūra - ķipa, lai skaidrāk iztēlotos, protams protams, vai arī, vai viņam ir vai nav bārda, protams protams sejā vaig ielūkoties, bet es taču stāvu un man jāredz tikai viņa mugura. tad domāju - vai viņš pazudīs aiz ceļa līkuma, vai ceļš būs taisns taisns un es nolūkošos, kā viņš pazūd aiz horizonta. nē, nekādus viltīgos līkumus - ja nu man pēkšņi vēl kaut kas ienāk prātā, vēl kaut ko ievajagas redzēt, nē nē, nekādas pazušanas pirms laika, nē nē - ceļš ir taisns. un ar krietnu piepūli man beidzot izdodas kaut kā nofiksēt "kameru" un nekustīgi stāvēt un raudzīties un smaidīt - par viņu, par sevi, un nekādu skumju, tikai rimts prieks par viņu un laimi, kam viņš iet pretī, kā tāds sprīdītis, vai :) mēs abi tik ļoti skaidri zinām, ka abi būsim ļoti ļoti laimīgi. un, kad nu viņš ir pazudis aiz horizonta, es pagriežos un kāpju nost no tā ceļa. izrādās, tā ir nopļauta, spirgta zāle, un blakus ir lauku māja, un mauriņš, un tur tālāk ir dārzs.

un es stāvu tai mauriņā, un saku: "nu, mīļum, viņš ir prom. eji nu tu arī prom," un mīļi, gaiši smaidu. tai brīdī viņa saka - tu zini, tu ar viņu vari sarunāties. es viņai saku - es tieši to arī tikko sāku darīt, vaidieniņ, kā tu zināji?? viņa nosmej un saka - nezinu, laikam pieslēdzos, noklausījos jūsu sarunu. un es saku: "eji nu, zaķīt." un patiesi - šams ir pārvērties par zaķēnu, tup man blakus tai mauriņā, skatās uz mani un nikur neiet. un es viņam tā mīļi rādu - re kur mežs, cilpo nu, nebaidies, re ku dobītes, pagrauz kādu burkānu vai ko pa ceļam. bet šis tik skatās uz mani bēdīgs un nobijies, un tā kā grib uz to mežu, bet bail laikam. tikmēr spoži spīd un silda saule, gaiss smaržo, zālē puķītes, taurentiņi, bitītes apkārt lidinās, un es to visu vēroju un izbaudu, un, kad atkal atceros par zaķēnu, viņa vairs nav - aizcilpojis tomēr :)

viņa prasa - nu, kā tagad ir, un es saku - ar kājām laikam ok, bet sirdi sāka drusku durt, un viņa uzliek vienu roku sirdij, otru saules pinumam. kaut ko runājam, kaut ko viņa man rimti stāsta, un tad jau var sākt beigt un balansēt čakras. kad viņa tiek līdz rīkles čakrai, man nav kaut kas lāga, un viņa saka - iedomājies zilu krāsu. un vēl viņa smaida un saka - runāt vajag.

pēc tam ir tik labi, tik viegli, tāda eiforija, vienīgi šausmīgi ēst gribas :) un vēl es esmu dikti apdullusi, un viņa saka, lai es noteikti tagad kaut ko apēdu. un es viņai vaicāju, vai es varu viņai kaut ko iedot, man šausmīgi gribas viņai kaut ko iedot. un viņa saka - jā, man viņai ir jāiedod viens santīms, un es grābju somas kabatā, tajā bardakā, un jā - tur viņš ir, tas santīms, un to es ar viņai iedodu.