| Kā es vienkreiz iekāpu kaut kur pati nezinu kur |
[Sep. 20th, 2017|11:25 pm] |
Man nemaz toreiz ij prātā neienāca, ka tās ir kaut kādas ākstības. Pie saviem izlaidīgajiem megakatoļiem pieradusi, ka džekiem viena no iecienītākajām kreklu krāsām ir rozā, ka visapkārt brīvi defilē diosas, dievieši un visāda kalibra tranši, ka valstī populārākā tv zvaigzne un arī nešpetnākais trollis ir Vice Ganda (viceskaistule), ka matus eju griezt uz frizētavu, kur strādā tikai femboji, un ne jau speciāli pie viņiem eju, bet tāpēc, ka tā ir tuvākā frizētava un es tur gāju vēl pirms to pārņēma femboji, bet, protams, fanoju par fembojiem un kā viņi aiztiek un griež man matus. Man pat prātā neienāca, ka kāds ākstītos un ķēmotos, un izsmietu manus mīļos rozīšus - jo nu kas tur ko izsmiet, es nesaprotu. Smuki taču. Raustu plecus, protams, noticu uz vārda pikseļa. Turklāt jau izsenis tipinu līdzi katram onkulim, kas parāda konfekti, īstajā brīdī aizšmaucu pačurāt un atpakaļ neaizeju, un atgriežos mājās ar stāstiem. Tāpēc visi filigrāni viltīgie un izmanīgie tamborējumi man kā koka suķim pērles, jo, kā šodienas sērijā varone teica: "Ja es sapnī redzu banānu, tad es par to arī domāju kā par banānu." Uz ko varonis stipri vēlāk: "Tu bieži sapņos redzi banānus?" |
|
|
