| Ko es šodien sastapu uz ielas |
[Sep. 4th, 2017|08:34 pm] |
Atkal to pašu puiku. Spriganais deviņus, desmit gadus vecais zēns stiepa līdz ūkai ar gan jau ķieģeļu ekvivalentiem (pirmā skolas diena tak) piekrautu mugursomu un lielo maksimas maisiņš - arī līdz ūkai pilnu - ar galda spēlēm un, iespējams, puzlēm kastēs. Piedāvāju viņam palīdzēt aiznest nešļavas, viņš smaidot atteicās un teica: "Nekas, skrien, skrien vien!" Mēģināju viņu tomēr pierunāt ļaut palīdzēt, jo, lai gan negribas, lai zēns aug par tādu, kam sievišķi visu izņem no rokām un izdara viņa vietā (šitas puika toč tāds neizaugs), šoreiz nesamais tiešām izskatījās bērnam par smagu un neparocīgu. "Tad vismaz uzliec mugursomas lenci otram plecam," es lūdzos. Un negribīgi, kā vēlēts, skrēju tālāk.
Pirmoreiz es viņu sastapu, kad viņš mani apstādināja pie kādas privātmājas un lūdza telefonu. Jāpiezvanot rau, šīs mājas iedzīvotājiem - lai ielaiž iekšā kaķi. Telefona numurs ir uzrakstīts uz kaķa kakla siksniņas. "Cik es viņu notveru un ielaižu pa caurumu viņa pagalmā, tik viņš atkal nāk ārā," puika krievu valodā zūdījās. Kaķis man gan neizskatījās ne izmisis, ne apmaldījies, ne tāds, kas ilgotos tikt iekšā no riebīgā āra. Diezgan pašpārliecināti un mērķtiecīgi špacierēja. To arī puikam mēģināju teikt. "Es tomēr te vēl palikšu un pagaidīšu saimniekus," tā viņš. Šī māja atrodas diezgan patālu no vietas, kur puiku ar milzu nešļavām sastapu šodien.
Kad vēlāk kavējos domās pie zēnaun prātoju, ka vajadzētu par viņu uzrakstīt, iedomājos, ka viņš varbūt ir halucinācija. Pārāk savādas un zīmīgas tikšanās. Nebūtu jau pirmais šogad dīvainais uzkondžurētais puspasacīgais personāžs. Ventspilī, kur dzīvoju pilnīgā izolācijā un stipri nost no sociālajiem tīkliem, skrienot ik pa laikam ieraudzīju savādus cilvēkus, kas tikai mazliet šķita īsti, bet vairāk tomēr neīsti, nu vai , nē, drusiņ reāli un vairāk nereāli - sanāk, ka īsts un reāls nav viens un tas pats.
Vēl es šodien redzēju beibi, kam seja izskatījās kā 65 gadus vecai sievietei, bet augums un prikids - uz 35. Koši zili miņuki, leopardraksta blūzīte ar dziļu izgriezumu, grumbaina - glīta, bet novecojusi - seja un brilles lielos, melnos rāmjos. Čau, nākotnes (bet varbūt tagadnes?) es! |
|
|
