| < Why Can't We Be Friends > * |
[Aug. 12th, 2017|09:17 am] |
"Go East fucker" - šorīt e-pastā iekrita tāda ziņa. Būdama repatriante no Baigajiem Austrumiem, neglābjami sanāk salīdzināt šiten tās kultūras. Ziniet, tomēr ja tā ciešāk ieskatās, visi cilvēki vien esam. Vienīgi austrumos - vismaz manos - dienvidaustrumos ar uzsvaru uz "dienvid" - cilvēki nav liekulīgi. Viņiem - ja džekam patīk rozā, tad viņš velk rozā, un ir, kas viņš tajā dienā grib būt, un rīt kaut kas cits, jo cilvēks var gribēt būt un ir un drīkst būt viskautkas. Mans nolāpītais vīrs velk šausmīgus rozā šortus, es viņu par to ķircinu kā ķircinu pr miljons citām lietām, viņš mani ķircina pretī, mēs šausmīgi smejamies un mums ir forši un jautri, well, bija. Un saimnieku būšana, protams. Ja saimnieks, ta saimnieks. Neviens netēlo ar muti baigo atbrīvotāju, bet ar dirsu kā turpina savā starpā dalīt un pārdalīt veceņīpašumus kā mājlopus "davaj ņem tu - nē, ņem tu - ai man nemaz nevajag - man arī nevajag - *pabaksta* - bļe kretīn kur tu bāz rokas mans mājlops nelien mnā jurisdikcijā - oj sorī netīšām gdījās vairs tā nedrīšu, pīs", tā arī turpina. Neizliekas par feministiem, sieviešu pašnoteikšanās atbalstītājiem, brīvības cīnītājiem (tiem gan o jā slava kara varoņiem) un, galvenais cienītājiem. Cienītājiem. Ak jā, cienītājs laikam tulkojas kā ļubiķeļ. "Mīlēt" nevar cienīt.
Kopš deviņdesmitajiem beibes visādos festivālos un dzerstiņos nevarēja brīvi vicināties ar cigareti vienā rokā, šņabja pudeli otrā, nē, beibēm ar vienu roku mūžam vēl jāpietur vainadziņš, lai nezariņanenolauztu, jo būtzariņunolauzusi izslēdz - es nesaprotu, kas tas večiem ir - kāpēc - pilnībā izslēdz normālu komunikāciju. Visi cilvēki, kas varētu būt lieliski draugi, visi, kas piedur pirkstu netīrajam sievišķradījumam, aptraipās un pusnaktī kauj melnu kaķi un saullēktā pie avota pret rītiem dzer tā kaķa asinis, lai kaut kā nomazgātu to šausmīgo kaunu par nesankcionētu vai lol sankcionētu aizskartu privātīpašumu saimnieka priekšā, un zvēr nekad ar to sievišķgabalu nekad mūzā vairs nerunāt. Man ir sens draugs, kurš pālī pakārstījis pirksteļus (es jau sen vairs pat nedusmojos - es viņu pieņemu un mīlu tādu, kāds viņš ir), skrēja atvainoties zinkam? Ne jau man, bet manam saimniekam. Bet citādi tomēr vismaz baigie draugi, fantastiskas sarunas, smiekli utt. Tagad nesaprot, kāpēc nevar pakārstīt pirksteļus - saimnieka taču nav. Šī parādība, šāda domāšana ir tik masīva un dīp, ka es pat nevis dusmojos, bet platām acīm apbrīnoju to kā tiešām svešas planētas reljefu. Bet es viņam esmu pateicīga par to, ka viņš spēj apvienot mana dzimuma aknowledgēšanu ar spēšanu ar mani normāli tusot. Viņš ar mani sarunājas. Paldies viņam par to.
Es negribu, ka man jābūt puikam, jāizliekas par puiku, jāvelk bikses un jātūcās nezkādos paltrakos īstā un pārnestā nozīmē, jāvelk kaut kādi maģiskie šīldi un auras, lai puikas pret mani neizturētos kā Būtni No Planētas Venēra. Mēs visi esam no planētas Zeme, katrs lidojam savos kosmosos, katram savi krioslīpi, katram sava andromeda.
* Kaut kad pirms miljoniem gadu ieraudzīju vienā spēlē tādu ģildes nosaukumu. Rezignēti nodomāju: jā, bļeģ, ffs why can't we all be friends. Tad es vēl biju austrumos - kur ir arī mana vieta. |
|
|
