|
Sep. 2nd, 2016|06:56 pm |
tā diemžēl ir ilūzija, ka piektklasnieki, 11-12 gadus veci bērni līdz galam šīs lietas nošķir, jo sevišķi situācijās, kuras realitātē ir biežāk sastopamas, nekā zīdaiņu likšana mikroviļņu krāsnī. es pati strādāju skolā un pēdējos divus gadus regulāri mācībās arī satikos ar daudziem brīnišķīgiem skolotājiem no visdažādākajām skolām, sākot no teju elitārām skolām, kurās mācās turīgu un teorētiski kulturālu vecāku bērni, beidzot ar skolām, kurās lielākā daļa skolēnu ir no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, un realitāte visur ir viena - piektās, sestās klases skolēni ir neticami vardarbīgi viens pret otru, gan fiziski, gan emocionāli, un viņiem bez pieaugušo palīdzības bieži vien joprojām ir grūti sasaistīt kopā reālu ikdienas sišanu un apsaukāšanos, kas notiek klasē, ar abstraktākām morāles normām un noteikumiem. tas ir, jā, bērni var pateikt un burtnīcā uzrakstīt, ka izturēties vardarbīgi ir slikti, un pēc pusminūtes pagriezties otrādi solā un iedurt klasesbiedram ar cirkuli, tikai tāpēc, ka viņš, lūk, ir definēts kā "debils" (piemērs nav izdomāts, un līdzīgu ir neskaitāmi daudz), un līdz galam nesaprast, kur ir problēma. jo viņš taču ir "debils". un arī skolotājiem, kuri nestāsta šaubīgus jokus, kuri paši ir emocionāli inteliģenti un ar visu sirdi iekšā savā darbā, ar šo nav tik viegli tikt galā, jo pilnvērtīga abstraktā domāšana bērniem šai vecumā vispār tikai sāk attīstīties - līdz 12 gadiem (protams, visi vecumi ir aptuveni, katram jau savs attīstības temps) bērnu abstraktā domāšana ir ierobežota, diezgan ciešā sasaistē ar konkrēto, maņām saistīto piemēru - un anekdote, kas ir tik tuva relitātei, ātri vien var kļūt par modeli. ja mēs smejamies, tātad tas nav nekas traks - gluži loģisks secinājums. tās super-briesmīgās iztēles lietas ir tik superbriesmīgas tieši tāpēc, ka darbojas kā posms, mācoties atšķirt iztēli no realitātes, tām ir jābūt samērā vieglāk nodalāmām.
jā, anekdotē principā jāsmejas ir par tā saukto pun, gadījumu, kur skaniski vienādas lietām atšķiras nozīme. bet savā ziņā tas ir pat vēl sliktāk, jo nekādā veidā netiek konfrontēta problēma, ka šis zēns savu klasesbiedru sit. es gribētu, lai visi piektās klases skolēni var tāpat kā pieaugušie šo tā uztvert, redzēt anekdotē visus ietveros abstrakcijas līmeņus, bet diemžēl lielākoties tā nenotiek. |
|