|
Sep. 2nd, 2016|06:33 pm |
ja tā ir piektā klase (11 -12 gadus veci bērni), viņi ir pietiekami lieli, lai spētu nošķirt anekdošu/briesmustāstu u.c. iztēles realitāti no apkārtējās. Šajā vecumā viņi stāsta viens otram jociņus par zīdaiņu likšanu mikroviļņu krāsnī, bet (atļaušos pieņemt, jo pētījuma man nav) absolūtajā vairumā gadījumu neuzskata to par morāli pieņemamu, vai vispār īstenojamu rīcību.
Un joks nav ne par vardarbību, ne par Dauna sindromu. Izsmiets tiek Jānītis - brutāls, kauslīgs puišelis, kurš nezina pat pašus angļu valodas pamatus, sit klasesbiedrus un apsaukā viņus par dauņiem.
Disklaimeris - es nudien nezinu, vai skolotājiem ir jādalās ar tādiem pašiem jociņiem, kādus viņu audzēkņi ikdienā lieto savā starpā. Varbūt nē, varbūt tiešām ir jāpaliek savā didaktiskajā pozīcijā, ne līdz kam tādam nenolaižoties. |
|