| mēs esam divi, mēs visi esam divi |
[Aug. 31st, 2016|06:48 pm] |
Tiekoties ar ilggadīgiem (vismaz 10+ gadi kopā) draugu pāriem, ievēroju, kā vīri skatās uz savām sievām. Ar tādu kā sievas sejā burtiski ieāķētu skatienu. Ar pilnīgu paļāvību, tā kā mazliet meklējot apstiprinājumu tam, ko saka; ar pateicību, ka viņas pēc visiem ilgajiem gadiem un sāls pudu graušanas (teiciens par sāls pudu kopā apēšanu ir stipri neprecīzs, būsim godīgi: visbiežāk sievas soļņikā nograuž vīruļu piegādātos sāls pudus) tomēr vēl ir ar viņiem. Agrāk viņi tā neskatījās, agrāk sievu skatienos bija manāms tramīgums (ko atkal tas sivēns sastrādās, kur uzmetīs), tagad viņas ir tās omulīgi mierīgās. Nez, vai tas nāk ar vecumu, vai ar kopābūšanas stāžu. Tādu stāžu, līdz kuram man tikai roka jāpastiepj, tomēr pie pašas finiša līnijas izstājos.
Akdies, cik ļoti es dusmojos, ka man ievajadzējās izstāties. Un, lai arī man ir iespēja jebkurā brīdī doties atpakaļ distancē un turpināt ceļu uz Sievu Zen, manā galvā viss distances iekārtojums jau ir novākts un visi pa mājām.
Kā vispār cilvēki eksistē vieni paši, paši par sevi. Nevis esot viena koka divi zari. Noskaidrosim. Arī tūrisms; kaut kas jauns un nepieredzēts. |
| |
