| Visu lietu mērs |
[Jan. 1st, 2013|02:23 am] |
Nīgra un zombioza pavēru ārdurvis spraudziņā, gatava nekavējoties atvēcināties un raidīt prom ikvienu, pat nepainteresējoties par apmeklējuma iemesliem. Wala un sarado. Biju viena, diennakti negulējusi un pārgurusi nakts cīņās ar tarakāniem un citiem galvas mošķiem, tikko izlīdusi no dušas ar slapju vārnu ligzdu uz galvas un ar kūpošu, vēl neiesāktu kafijas krūzi rokā. Vatē ietīts pūķis baisulis. Kā tad - atkal viena miniatūrā daudzbērnu govs nevar noganīt savu teļu baru, un ar vienu ķiparu pie sāna un otru uz rokām nāk meklēt savus paklīdeņus. Wala un sarado, durvis bliukš ciet, un pikta eju piesēst un ieliet sevī melno degvielu.
Un tad man pielēca. Tā taču bija TĀ meitene! Kādus pāris gadus pie mums regulāri spēlēja viens glīta paskata džeks vecumā apmēram starp divdesmit un divdesmit pieci, un viņu ik pa laikam nāca tribulierēt viņa dzīvesbiedre - maziņa, smukiņa un mēma. Ikviena vīrieša sapņu sieviete, jūs teiksiet (Morte (par mēmo daiļavu Intelektuālo kaislību remdēšanas bordelī): "I love this chit already!"), taču mēms automātiski nenozīmē bez skaņas. Un skaņas līdz ar ar ekspresīviem žestiem meitene izdvesa oi kādas. Tikai neartikulētas. Drīz mazītiņā, smukiņā nerunājošā bļaustekle apgrūsnēja, un vēl uzstājīgāk tribulierēja savu dzīvesbiedru, tad apbērnojās un nu nāca ar visu jaundzimušo bebi, rīkoja scēnas un citkārt sēdēja blakus dzīvesbiedram un gaidīja, kamēr viņš beigs spēlēt vai sociāltīkloties. Tais reizēs, kad viņa rātni gaidīja dzīvesbiedru, smalciņā mēmulīte draudzējās ar mani. Lepni un priecīgi rādīja savu bebi, un nosodoši un līdzjūtīgi norādīja uz manu aizvien plakano vēderu, un visādīgi citādīgi sirsnīgi izrādīja vēlmi draudzēties un uzsist klaču.
Līdz vienā jaukā dienā pirms pāris gadiem glītais dzīvesbiedrs mīklainos apstākļos nomira. Bez vardarbības pazīmēm. Kopš tā laika mēmā meitene vairs netika manīta.
Un te nu viņa stāvēja pie manām durvīm - ar toreizējo bebi pie rokas, dažus mēnešus vecu zīdaini rokās un, iespējams, vēl viena gaidībās. Koši dzeltenā krekliņā, priecīga, smaidīga, laimīga, pašapzinīga, starojoša. Lepni man rāda vecāko bērnu - meitenīti, kas tai brīdī intensīvi nodevās putu pa muti laišanas procesam, kaut ko plātās un saka - es ar virtuālo vati ausīs nedzirdu un nesaprotu, un negribu dzirdēt un saprast, ko; un no saviem pārlaimes augstumiem ar žēlumu un sirsnīgu līdzjūtību skatās uz mani.
To visu es sapratu tikai krietnu brīdi pēc tam, kad nepieklājīgi biju noburkšķējusi, ka te neviena nav un bode ir slēgta, un aizcirtusi durvis. Ko man tā sieviete atgādina - pirmais kafijas malks. Pēc brītiņa un vēl mazliet kafijas: tā taču bija VIŅA! Vēl kafija - paga, paga, kas te tikko vispār notika... Viņa taču nebija atnākusi te nevienu meklēt - viņa bija atnākusi PIE MANIS! Es noteikti viņu nebūtu pazinusi arī esot nezombiozā agregātstāvoklī - tik ļoti viņa bija pārvērtusies - no maza, histēriska skuķa nobriedusī pašapzinīgā sievietē -, taču šoreiz romāna vērtā nepilnu minūti ilgstošā scēna sagadījās vienkārši, piedodiet, episka.
Kafija beidzot iedarbinājusi spriežamo aparātu: "ZEME, ATVERIES!" |
|
|
