|
Jan. 19th, 2012|09:37 pm |
man nepatīk uzskatīt ģimeni ne par kara lauku, ne par vietu, kur trenēt savas stratēģes un manipulatores spējas.
man šķiet normāli mājās izskatīties nesmukai [jaunu degunu un pupus laikam nepiešūšu], lai gan pēdējos gados man šķiet normāli izskatīties nesmukai visur, tā kā es nevienu nediskriminēju.
iepriecināt man vispār cilvēkus patīk, dzīvesbriedi gan sanāk drošvien priecināt biežāk biežāku kontaktu rezultātā.
pielabināties nepatīk principā, bet patīk, ja cilvēks spēj pieņemt saprātīgus lēmumus pats, neuzveļot man uz pleciem arī savas elementāri risināmas problēmas.
man šķiet neforši spiest briedi rūpēties par sevi, katru reizi piesolot septiņu plīvuru deju vai jauno fender stratocaster. ja būtu apgriezta situācijā ["ak, mīļā, tu jau divus gadus neesi bijusi pie ginekologa, ja tu aiziesi, aizvedīšu tevi uz seišeļu salām"], labā noskaņojumā es par to pasmietos, sliktā ieteiktu šim vīrietim meklēt jaunu draudzeni. vai veco sūtīt uz veselības mācību, ja mīla ir liela.
tā, nu beidzot jūtos visu pateikusi :) |
|