| |
[Dec. 28th, 2011|01:54 am] |
|
Dzimšanas dienā pati sev uzdāvināju pastaigu. Daži gan grūši pūš un elš, un dēvē to par ekspedīciju (kam es varētu piekrist) un pārgājienu, un priecājas, ka cilvēkam dzimšanas diena ir tikai reizi gadā, taču man, kas priecīgi špacierē no Miķeļtorņa līdz Irbes grīvai un atpakaļ un ikdienā mēdza drasēt gaisa gabalus pa Rīgu, tā tiešām bija tikai pastaiga. Tiesa, nepazīstamas un haotiskas Manilas ielas nav vis Kurzemes liedags. Viss bija ideāli - gan iziešana no mājas bez mazākās idejas, kurp doties, gan pēkšņa ideja iet lūrēt kaut kur kādas gaismiņas un "tad jau redzēs", gan vilciens, gan iešana pa ielām, kuras ne es, ne mans vīrs nepazīst, gan no bardaka nonākšana koptā debesskrāpju rajonā ar plašām, tīrām ietvēm, un visbeidzot atduršanās debesskrāpju un banku milzumāju ieskautā parciņā ar bezgalsmuku mūzikas-gaismiņu šovu - mēs trāpījām uz tādu kā ziemas meža pasaku, bet tur vēl visādi priekšnesumi. Pēc tam vēl staigāšana, kolorīti pārbraucieni, atkal staigāšana, pārbraucieni, staigāšana, un beidzot mājas, alus un laime. |
|
|
