| lmao |
[Sep. 13th, 2016|11:58 am] |
Vakar izgāju drusku paskriet.
Dudinu tādā rāmā, meditatīvā riksītī, te pēkšņi - bams! - noliekos uz snuķa. Pat ne "bams"; tas notika tādā maigā slo-mo; es nevis nomaucos zemē, bet noaijājos. Vispirms piezemējās ceļi, tad kreisais elkonis, plaukstas un visbeidzot pēc īsas pauzes arī seja. Pat nezinu, aiz kā (ja vispār aiz kaut kā) aizķēros. Tā kā kritiens bija viegls un uz mīksta seguma, tiku cauri ar maķenīt nobrāztu celi (vienu) un elkoni (otru), uz ģīmja vispār nekādu pēdu nepalika, jo snuķi iedūru mīkstās sūnās.
Pēc kritiena vēl īsu brītiņu tur pat zemē arī pasēdēju. Ne jau dēļ sāpēm, bet aiz vatzefaka. Vai nu tiešām vajadzēja TIIIK klišejiski, vai tad tiešām godpersonai man jāsūta sveiciens raidījumā "Vienīgi jums". Paķiķināju, rausos augšā un turpināju skriet. Domāju: lūk, šī bija klasiska sitkoma aina: komiskais duraciņš uz līdzenas vietas ieplanē ar snuķi zemē, visi apkārt rāda ar pirkstiem un zviedz aizrīdamies. Un tad es prātoju: kas gan ir apkaunojošs tādā muļķīgā nokrišanā. Tobiš muļķīgumā. Vai tizlumā. Tur taču nekā slikta nav, un ja nav slikts, tad nevar būt apkaunojošs. Apkaunojoši ir darīt ļaunas lietas, nevis tizli nomaukties noaijāties uz šnobeļa, vai ne? |
|
|
| |
[Sep. 13th, 2016|06:58 pm] |
|
Dažreiz mani pārņem panika, saltas šausminošas bailes. Ne tik daudz no aukstuma un ziemas, cik no tā, ka pazaudēšu savus desmit gadus austrumos, ka kļūšu tāda no televizora un internetiem samācījusies kārklu gudrele. Kā ir, piemēram, kad visādi animē un kei-popi, un komikkoni un miljons citas ķipa eksotiskas vai vismaz tālas fīčas ir sadzīve - tieši sadzīve, nevis dzīve. Tā kā Vanags, kuru pats personīgi nekapā, bet tomēr kapā. Kā visi tie sadzīviskie sīkumi, kurus nepamana, līdz viņu vairs nav. Es taču visu tik šausmīgi ātri aizmirstu. Man nav bail palikt vecai, man ir bail palikt šaurai un plakanai. Man bija bail, ka es te vairs nemācēšu dzīvot, tagad ir bail: a ja nu mācēšu? |
|
|