|
Sep. 13th, 2016|06:58 pm |
|
Dažreiz mani pārņem panika, saltas šausminošas bailes. Ne tik daudz no aukstuma un ziemas, cik no tā, ka pazaudēšu savus desmit gadus austrumos, ka kļūšu tāda no televizora un internetiem samācījusies kārklu gudrele. Kā ir, piemēram, kad visādi animē un kei-popi, un komikkoni un miljons citas ķipa eksotiskas vai vismaz tālas fīčas ir sadzīve - tieši sadzīve, nevis dzīve. Tā kā Vanags, kuru pats personīgi nekapā, bet tomēr kapā. Kā visi tie sadzīviskie sīkumi, kurus nepamana, līdz viņu vairs nav. Es taču visu tik šausmīgi ātri aizmirstu. Man nav bail palikt vecai, man ir bail palikt šaurai un plakanai. Man bija bail, ka es te vairs nemācēšu dzīvot, tagad ir bail: a ja nu mācēšu? |
|