| |
[Dec. 5th, 2012|05:36 pm] |
Ir lietas, kas, acīmredzot, nekad nemainās. Piemēram, tas, kā es visvairāk mīlu dzīvi, braucot sabiedriskajā transportā. Jau bērnībā man piemita indeve, ko izglītības sistēmas darbinieki dēvēja par "klaiņošanu" - iekāpt kāda maršruta trolejbusā/autobusā/tramvajā (lai gan autobusa taloni bija visdārgākie - piecas kapeikas, kamēr tramvaju - tikai trīs kapeikas) un raudzīt, uz kurieni tas ved. Eksplorēt dzimto galvaspilsētu, tostarp (vai pat galvenokārt) visādus kapus un industriaļņikus. Skatīties laukā pa logu un visu ko pamanīt, ievērot, novērot, tāpat arī novērot citus pasažierus un galvā rakstīt par viņiem īsos stāstus.
Arī tagad šajā ziņā nekas nav mainījies - visvairāk es mīlu dzīvi, braucot Manilas džipnijos. Īpaši, kopš neviļus esmu kļuvusi par vairāk vai mazāk "vietējo". Pastāvīgo imigrantu, haha. Tas ir, kopš vietējība mani jau sen vairs kultūrnešokē un netraucē, un neizbrīna, un kopš es te pūlī jūtos brīvi un nepiespiesti. Lai atceramies, kā es kā bērnības dziesmā par diviem zaķiem, kas nokļuva pilsētā un nemācēja pāri ielai tikt, pārbīlī petrificējos, kad pirmoreiz nokļuvu parastā Manilas krustojumā, kur viss kūpēja, smirdēja, verda, mudžēja, ņudzēja un trokšņoja kā velna vecmāmiņas ķēķī, un vispār - kā viss ārpus mājas sienām mani pārbīlī petrificēja. Tagad, kad tā jau sen vairs nav, var atkal dzīvi mīlēt visvairāk, braucot džipnijā, un viss viens, vai braukšana notiek pa pazīstamas pilsētas pazīstamām ielām vai pa pazīstamas pilsētas nepazīstamām ielām - pa pēdējām vairāk, jo tad var eksplorēt, skatīties, mēģināt atpazīt vietu, aizrautīgi prātot "nez, kur esam un kurp aizdosimies", orientēties, un pa tam vēl turklāt piesūkties ar kaudzi spilgtu īsstāstu.
Kā vakar, kad palaimējās ilgs brauciens ar džipu pa vietām pazīstamu, vietām nepazīstamu maršrutu pašā elles katla vārīšanās augstākā punkta laikā, un es, atsaucoties uz neseno prikolu, kad daži īpaši ekspresīvi jaunieši (parasti arī tos es jau sen vairs pat nepamanu, bet šie bija sevišķi uzstājīgi eksemplāri) manu vīru nodēvēja par "black american", un tādējādi vietējā iedzīvotāja es savam dārgajam mellajam viesim no tālās Amerikas tēloju gidu un stāstīju viskautko par savu pilsētu. Bija bezgala jautri, turklāt pārliecināja manu vīru, ka viņam ap mani nav jācackājas ar baltiem cimdiem - kā ar aizjūru augsto viešņu. Ai, forši. |
|
|