| |
[Sep. 2nd, 2012|04:46 pm] |
|
Filipīniešu valoda skan tik mīlīgi un labā nozīmē smieklīgi. Tā ir tik it kā viegla un nesarežģīta, ka tas padara to grūtu - vārdi ir tik līdzīgi viens otram, priedēkļi nereti atkārto vārda saknes pirmo zilbi, kas savukārt bieži ir tāda pati kā otrā zilbe. Valoda pati manai ausij izklausās tik nenopietna, ka grūti iedomāties reālas razborkas filipīniešu valodā - tikai tādas hihināšanās un hahināšanās. Nē, nu, razborkas ir redzētas un dzirdētas, un patiešām tas, kas piešķir teiktajam razborkas svaru, ir balss tonis un žesti, nevis paši vārdi. Vīram iztēlojos, nez kāda būtu viena riktīga filipīniešu teātra traģēdija, kur aktieris, izteiksmīgi dziļās dvēsles sāpēs savēkšķījis seju, traģiski dveš "nakikita kita!!!" (jau sen gribu aiziet uz vienu īstu filipīniešu teātri, tikai, kā jau ar visu pārējo višlisti, nekādi nesanāk iztaisīties). Starp citu, arī igauņu valoda manai ausij nešķiet piemērota nopietnām razborkām un vispār "zemes" dzīvei - tā pati par sevi šķiet kā māksla - bez praktiska pielietojuma. |
|
|
| |
[Sep. 2nd, 2012|07:31 pm] |
|
Bet neizrunājamā vārda "smaržo" vietā vīrs saka "labi smird". |
|
|