| |
[Dec. 28th, 2011|01:48 am] |
|
Iespējams, nepopulārs viedoklis, taču man patīk vienalga kādas dāvanas. Stikla eži, pakaviņi, saimniecībā noderīgas un nenoderīgas dāvanas - visas ir prieks saņemt. Lietas, kuras es pati sev nekad nepirktu, piemēram, lakati, kūpināmi smaržkociņi, dekoratīvas sveces - viss ir lietots ar prieku, pateicību un uz urrā. |
|
|
| |
[Dec. 28th, 2011|01:54 am] |
|
Dzimšanas dienā pati sev uzdāvināju pastaigu. Daži gan grūši pūš un elš, un dēvē to par ekspedīciju (kam es varētu piekrist) un pārgājienu, un priecājas, ka cilvēkam dzimšanas diena ir tikai reizi gadā, taču man, kas priecīgi špacierē no Miķeļtorņa līdz Irbes grīvai un atpakaļ un ikdienā mēdza drasēt gaisa gabalus pa Rīgu, tā tiešām bija tikai pastaiga. Tiesa, nepazīstamas un haotiskas Manilas ielas nav vis Kurzemes liedags. Viss bija ideāli - gan iziešana no mājas bez mazākās idejas, kurp doties, gan pēkšņa ideja iet lūrēt kaut kur kādas gaismiņas un "tad jau redzēs", gan vilciens, gan iešana pa ielām, kuras ne es, ne mans vīrs nepazīst, gan no bardaka nonākšana koptā debesskrāpju rajonā ar plašām, tīrām ietvēm, un visbeidzot atduršanās debesskrāpju un banku milzumāju ieskautā parciņā ar bezgalsmuku mūzikas-gaismiņu šovu - mēs trāpījām uz tādu kā ziemas meža pasaku, bet tur vēl visādi priekšnesumi. Pēc tam vēl staigāšana, kolorīti pārbraucieni, atkal staigāšana, pārbraucieni, staigāšana, un beidzot mājas, alus un laime. |
|
|
| |
[Dec. 28th, 2011|07:09 pm] |
Spēļu atinstalēšana vienmēr ir ilgi vilcināts un šausmīgi smags lēmums.
Tiesa, parasti mēģinu kaut kur noglabāt kādus seivus, kurus vienalga nekad vēlāk neesmu reāli izmantojusi, pat spēlēm, kuras pēc gadu pārtraukuma ieinstalēju un izspēlēju vēlreiz. Tā, man šķiet, kaut kur pa kādiem pussalauztiem ārējiem cietņiem mētājas aizvēsturisks Morrowindas seivs, iespējams, pat kādi NWN un vēl kādu citu sensenu spēļu seivi. Onlain spēlēm es analogi no windows reinstōla uz reisnstōlu valkāju līdzi skrīnšotus, kuriem jau sen zudis konteksts un to nozīmes jēga (tb uz ko tieši tur jāskatās?), līdz kaut kur kaut kā nejauši tie pazūd pavisam. Tas ir kā glabāt vecu Tieši Tās Snickers šokolādītes papīrīti, kuru man kāds nozīmīgs personāžs kādā romantiski nozīmīgā brīdī pirms daudziem jo daudziem gadiem iedāvājis, tikai vēl muļķīgāk un bezjēdzīgāk. |
|
|